Google sākot rakstīt vārdu, parādās biežāk meklētie termini un frāzes. Ja kāds censtos ko tādu meklēt manā prātā, biežāk meklētā frāze varētu būt: “Vai es esmu resna?” Es zinu, cik stulbi tas. Un tas ir tieši tas, ko es daru, kad stāvu SPA. Es uzdodu sev šo jautājumu. Ķermeņa uztveres tēma man šķiet neprātīgi interesanta, jo skaistuma standarti mainās un mainās, tajā pašā laikā liekais svars ir pandēmija. Kur atrast sevi? Tomēr es ieslīdu baseinu zonā, kur džakuzi kopā ar mums ieslīd pārītis, kurš ienesis lielo skārdeni alus. Tas, protams, ir aizliegts, bet es pagriežu galvu uz otru pusi. Negrasos sīkumiem ļaut sabojāt manu atpūtu. Tomēr es turpinu domāt par ķermeņa uztveri.
Kad strādāju ar privātiem klientiem, nevaru tev pateikt cik bieži dienā dzirdēju frāzi - es jūtos resna, es gribu notievēt. Un cik bieži nopētot sievietes no galvas līdz papēžiem es varēju tikai plātīt muti, jo viņas bija slaidas. Laika gaitā iemācījos, ka nav vērts teikt pretējo, vislabāk ir uzklausīt. No vienas puses resnumu ir grūti nepamanīt - ja cilvēkam ir liekais svars, viņam ir, bet vai viss ir tik vienkārši? Nav, jo, ja būtu, slaidas sievietes nedomātu, ka ir resnas.
Kad treneris stāv uz skatuves priekšā grupai, nav labs tonis blenzt uz sevi spogulī. Tas norāda uz to, ka persona koncentrējas nevis uz grupu un tās izpildījumu, bet uz sevi. Taču nereti var manīt tieši tādu skatu, treneris pēta sevi spogulī. Esmu droša, arī viņi uzdod sev jautājumu, vai es esmu resna? Vai es izskatos gana labi? Treneris un ķermeņa uztvere vispār ir cita opera.
Visā, kas attiecas uz ķermeņa uztveri esmu nonākusi pie secinājuma, pirms notici kādai domai, pārbaudi to divreiz. Vismaz. Jo tas, ka mēs jūtamies resnas, nenozīmē, ka esam resnas. Tas, ka nejūtamies gana labi, nenozīmē, ka esam slikti.
Kad pirms pieciem gadiem biju Igaunijas SPA, es nemitīgi salīdzināju savu augumu ar citu sieviešu augumiem un jutos par daudz. Tas ir smieklīgi, jo man nebija nekā par daudz un šīs situācijas, to gadu dēļ es vairs neuzticos katrai mazajai domai, kura ienāk manā galvā.
Ķermeņa tēls tiek veidots prātā, un tas ir veids kā tas parādās mums pašiem. Mūsu galvā pastāv iedomāts attēls par to, kāds ir mūsu ķermeņa izmērs, forma, tāpat arī noteiktas sajūtas par to un ķermeņa daļām
Tiek izšķirti vairāki faktori kā persona izdara spriedumu par savu tēlu, kā mēra savu ķermeni un, kas iekļauj arī kritiku par sevi. Jo vairāk cilvēki jūtas neapmierināti par savu ķermeni, jo lielāks ir risks piedzīvot zemu pašvērtējuma depresiju, un sliktu dzīves kvalitāti. Tiek palielināta arī iespējamība, iesaistīties neveselīgos uztura un diētu režīmos, un paradumos, ieskaitot diētu ēšanu, badošanos, pārmērīgu kaloriju skaitīšanu (Rounsefell et al., 2020).
Sabiedrība vienmēr ir piešķīrusi lielu vērtību cilvēka ķermeņa skaistumam, bet cilvēka uztvere par savu ķermeni var neatbilst sabiedrības standartiem. Salīdzinot savu izskatu ar nereāliem un idealizētiem tēliem medijos, vairumam sieviešu neizbēgami raisīs neapmierinātību (Brown & Tiggemann, 2020).
Esmu sapratusi, ka nav viena objektīva veida kā saprast vai es tiešām esmu “resna,” vai tās ir manas kārtējās iedomas, bet es esmu izvirzījusi sev noteiktus punktus.
Es uzmanos, ja sajūtas ir dusmas, bailes, niknums pret ķermeni, kas parādās strauji. Es uzdodu sev jautājumus par apēsto un par kustību. Bieži slikta pašsajūta un resnās domas uzmācas pēc mazkustīguma. Tādā gadījumā es tulkoju savas domas un dodos ārā.
Es cenšos būt iejūtīga pret sevi. Es tiešām nepārēdos un, ja tā, es negribu būt skarba pret sevi. Es zinu, ka speciāli neēdu par daudz, man nav iemesla dusmām.
Es izsveru vai man fiziski nav ērti sevī, vai man ir labas/sliktas analīzes un cik kustīga esmu. Respektīvi, es apskatu visus faktorus pirms ķeros pie sevis strostēšanas, jo skaidrs kā diena, sieviete peldkostīmā satraucas, ja nav ideāla. Es zinu, ka man ir labas analīzes, es esmu kustīga.
Man ir savi uztura mīnusi kā ēšana ārpus mājām, kas varētu būt vainojami dažos liekākos kilogramos un es ņemu to vērā. Savas domas uztveru kā dūmus un ziņotāju tam, kas notiek manī, bet es nekādā gadījumā negribu tām ļaut sevi paralizēt.
Es cenšos uz sevi paraudzīties neitrālāk un plašāk, nevis akceptējot lieko svaru kā normu un karinot to zem #bodypositive, bet vairāk esot maiga pret sevi un cenšoties izprast, kādēļ šis jautājums pie manis atnācis un vai tam ir objektīvs iemesls, vai arī tas ir tikai jauns trigeris, kurš man nes ārā prātu. Skaistuma standarti, mūsu svars, tas viss ir mainīgs. Par ķermeni jārūpējas katru dienu un vislabāk to ir darīt ar maigumu.
Vai. Es. Neesmu. Par. Resnu. Šos vārdus es kā tādu afirmāciju atkārtoju skaļi pirms devis uz baseinu, un centos izkalkulēt, cik slikta ir mana tauku procentu situācija. Taču līdzīgi kā ar to alus skārdeni, kuru manīju blakus pārītim, es metu to pie malas un nolēmu, ka nevienam mans tauku procents nebūs aktuāls, un devos peldēt. Pēc tam es apsolīju apēst vakariņām klāt salātus, lai sevī labi justos.
Kāds teiks, ka nav jātiek galā ar domām, bet jāstrādā pie savas formas. Bet redzi, es zinu cik viltīga ir ķermeņa uztvere un zinu, ka domām par sevi varu reti uzticēties. Es jutos resna kā pirms 5 gadiem, tā todien SPA, tikai atšķirība ir tajā, ka šodien es ļauju sev elpot un dzīvot. Un tas ir ļoti daudz. Atceries. Esi neitrālāka pret sevi, iejūtīgāka. Ja ir kas tāds, ko vēlies uzlabot sevī, tas ir lieliski, taču neuzķeries uz katru nejauko domu savā galvā. #ķermeņauztvere
Comentários