top of page
Search

Ceļot vienai uz Bordo (Bordeaux, France)

Es esmu Bordo lidostā, kura ir tieši tik briesmīga, kā google atsauksmes mani brīdinājušas. Kāpēc tu izvēlējies doties ceļojumā viena? Tas varētu būt pirmais loģiskais jautājums. Sākumā mēs gribējām braukt ar vīru divatā, taču ome nejutās gatava pieskatīt tik mazu bērnu viena (ceļojuma laikā viens gads, un viņš patiešām būtu pārdzīvojis abu vecāku prombūtni), tādēļ šis plāns atkrita. Braukt visai ģimenei šķita par sarežģītu uz galamērķi ar pārsēšanos. Mainīt galamērķi nebiju gatava. Es pārāk mīlu Franciju. Braukt uz Franciju man ir kā uzvilkt mīļāko kleitu, un citu es nevēlos. Nekas daudz neatlika. Man bija jādodas vienai.


Tas bija zīmīgi. Kad viņa aizgāja es raudāju. Mana tuvākā draudzene, kura pārstāja uzturēt sakarus ar mani pēc atgadījuma, kurš, lai arī no malas varētu šķist nejauks, patiesībā bija mana lielākā uzticēšanās un atklāšanās. Vēl nesen es klausījos sarunu ar Kasparu Simanoviču, kurš stāsta, ka īsts draugs ir cilvēks, kurš ir redzējis visu no tevis. Gan histērija, gan dusmas, gan krīzi. Tas lika man aizdomāties par īstu draugu esamību un patiesībā daudz jādomā man vairs nebija. Man nebija īstu draugu, jo tad, kad parādīju savu ēnas pusi, šis draugs vienkārši aizgāja.



No šīs situācijas esmu daudz mācījusies, kā arī es ticu, ka katrs cilvēks ir skolotājs, un par to paldies. Tomēr todien mans saules pinums ellīgi smeldza. Psihosomatika. Man sāpēja, neraugoties uz visu. Bija sajūta, ka vairāki draudzības gadi ir mēsls. Un es zināju, ka ne jau tikai par viņu es sēroju. Man nebija izdevies ne ar vienu bērnības draugu palikt kopā, un sliktāk par to bija tikai tas, ka atraidījums, no kura baidījos, patiešām notika.

Man atlika elpot cauri šīm sāpēm un sajūtai, ka esmu ievainota. Pēc mazāk nekā pieciem mēnešiem draudzene, pēdējā, ko varēju ielikt kategorijā, bērnības draugs, pateica, ka vēlas pauzi. Lasi - viss beidzies. Sliktāk par to bija tikai tas, ka es jutos atvieglota! Kāpēc cilvēki no manis aiziet, bet neaizeju es, bija viss, ko spēju jautāt. Un man bija skaidra atbilde. Jo es pieķeros katrām labvēlības drupačām, pat, ja varētu ieturēt pilnvērtīgu maltīti. Tad nu tu saprati. Vienatne man kaut kur sāp un smeldz. Un šis brauciens kaut kur tā ir vienīgā iespēja. Man ir nepieciešams būt tuvai sevi, un veidot attiecības ar sevi. Es izvēlos spert šo vienu soli. Esmu nopirkusi vienu biļeti uz Bordo. Es braukšu viena.


*

Trešdienas priekšpusdiena sastājusies glīti pelēkā ombre tonī. Ar savām domām apsēžos 11:40. Līdz pēdējam brīdim nejūtu tauriņus vēderā vai satraukumu. Mirkli domāju vai ņemt līdz silto jaku, tomēr nospriežu, ka būs liekas klapatas un atdodu to vīram. Tāds īsti kaislīgs atvadu skūpsts gan mums nesanāk, jo abi esam apslimuši, bet es viņu cieši apskauju un viņš domā, ka es tikai sildos. Tā nu ar koferi pie rokas es pazūdu aiz drošības kontroles.

Pašpietiekamība ir jaunais vārds, kurš raksturo stiprus cilvēkus. Ir moderni, trendīgi, nepieciešami būt pašpietiekamai un neatkarīgai. Gribi vīrieti ar naudu? Pelni pati. Vēlies, lai viņš sporto? Es aktīva tu. Gribi iet ar draudzeni uz kino, uzaicini! Nav aktuāli kaut ko nevarēt un nespēt. Loģiski, kuram gan iet pie sirds nīkuļi? Vienatne gan man nav sveša. Esmu gana daudz laika pavadījusi viena. Arī par pašpietiekamu būtu sevi saukusi, tomēr ceļojumi vienatnē nav bijusi mana lieta. Tomēr esot šeit, lidostā, pie nepieklājīgi dārgas kafijas, varu teikt, ka izbaudu klusumu starp mani un tukšo vietu galda otrā pusē. Ko tas nozīmē ar sevi draudzēties? Vai tas nozīmē nevienu sev negribēt blakus? Lēnām es sāku nolobīt to, ko tas nozīmē man.

Tuvība. Tuvība ir tas vārds, kuru biju meklējusi bērnības draugos. Domas ir vārds, kurš iespaidojis manas emocijas pēc tam, kad gada laikā izira, atrisa, sadalījās divas tuvas draudzībās. Pat plastmasas pudele dabā sadalās ilgāk, un izrādās, es neesmu mīkstāks materiāls. No manis ir gan viegli atdalīties, gan dabā pamest vienu. Atraidījums ir vārds, kurš uzaust prātā par to domājot. Skumjas ir punktiņš. Bet varbūt tā bija tikai doma, ka bērnības draugi ir tie, kuri var un spēj mani iepazīt. Katru manu valni un grumbu. Es biju domājusi, ka esmu kā BMX trase un ne visi braucēji var veiksmīgi ar manu ceļu tikt galā. Ir jāzina, kur piebremzēt, kur uzdot tempu. Vai man vēl būs tādas tuvas draudzības, kuru priekšā es varēšu būt kaila un neizlikties?


Ierašanās diena


Pirmā sajūta ir – tas tomēr nav tās naudas vērts. Ar to es domāju, ka ceļojumi vienmēr ir tā vērti, un tomēr būt vienai tik tālu no mājām ir kas cits, nekā doties mazā nakts brīvsolī uz spa. Ceļš bija nogurdinošs, lidmašīnā savu mazo “bezmaksas” šokolādi es noguļu. Tu varbūt domā, bet kāda nozīme, bet tobrīd esmu badā. Tāpat kā rakstot šīs rindas. Tas nav gluži tas, ko gaidīju Francijā.

Šis bija no brīžiem, kad filmā es teiktu: “Jūs varbūt domājiet, kā es šeit nonācu?” Es sēdēju lidmašīnā un it kā nepietiktu ar to, ka mana pēcpuse mainīja formu no kantainas uz plakanu un ķermenis deva sāpīgus signālus astes kaula rajonā, ka akūti nepieciešams kustēties, it kā būtu par maz, ka nebiju ēdusi neko vairāk par maizīti un vēdera rūkšana draudēja būt skaļāka par dzinējiem, man blakus runāja viņš. Vīrietis, kuram acīmredzami nebija nepieciešami jautājumi, lai uzsāktu monologu.

Nezināmu iemeslu dēļ, faktu, ka mēs abi bijām paņēmuši kafiju, viņš uzskatīja par kaut kādu Dievu zīmi un nolēma uzsākt kaitinošu sarunu par to, ar ko viņš nodarbojas. Vienmēr ir jauki aprunāties ar svešiniekiem, tomēr šoreiz nespēju sagaidīt, kad viņš pārstās runāt un nolaišanās nekad nebija šķitusi tik ilga. Vēlāk es sev jautāju: “Kāda velna pēc es izlikos, ka man interesē? Kādēļ es vispār pat centos viņam atbildēt? Kur ir manas robežas?” Es domāju, ka šeit es nonāku pie galvenā. Man ir jāmācās pacelt balss un atvadīties.

*

Vienatne ir interesanta lieta, jo visai ātri tu aptver ne vien to, ka nav ar ko labprātīgi dalīties iespaidos, bet arī to, ka jānostājas uz savām kājām un mana ilūzija par rokas pacelšanu uzreiz kā būšu spērusi savus elegantos soļus ārpus mazās, pelēkās, piedūmotās Bordo lidostas un momentāni pie manis piebrauks taksis, paliek klišejiska ilūzija. Tur patiešām ir divi takši un abi aizņemti. Nekur perimetrā neredzu citus. Un es esmu patiešām badā. Kafija ir palīdzējusi, bet tas nav nopietni. Tur jau brauc tramvajs. Kādēļ nē, Zane sev vaicā un iesēžas tramvajā. Izrādās jābrauc četrdesmit minūtes. Un tad jāiet desmit kājām. Mans vēders nežēlīgi ierūcas par šo plānu.

Esmu iepazinusies ar sievieti no Ungārijas, kura dodas uz Santjago ceļu, un ir nesen šķīrusies no puiša, ar kuru bija kopā trīs gadus. Es spēju nedaudz iekāpt viņas kurpēs, jo arī es taču esmu šķīrusies. No savām draudzenēm. Mazs realitātes atgādinājums par to, kādēļ šeit esmu viena. Kad pienāk mana pietura, pamanu, ka esmu iespiesta starp vietējiem, bet atminos tieši vienu frāzi – excuise moi un tieku izlaista ārā. Es neesmu izcila topogrāfe un maldos pa vairākiem lāgiem, kas nav smieklīgi, ja ir koferis un tukšs vēders. Kad atrodu viesnīcu, esmu pārgurusi no ceļa. Labā ziņa, izkustinājusi kājas. Pēc īsa brīža metos vakariņu vietas meklējumos, un ciešu fiasko. Ielas ir satumsušas un, lai arī esmu pilsētas centrā, redzu tikai skaļus bārus, kur vietējie iestiprinās ar kokteiļiem. Es ilgojos pēc bērna. Sasodīts. Tik ļoti. Jau aizmirsu, ka rītu lidostā sāku ar sarunu. Tā bija sievietei, kurai bija divgadniece pie rokas un mēs sasmaidījāmies. Jā, kad esi mamma, citi bērni arī kļūst jauki. Vai vismaz jaukāki. Vai vismaz neriebjas. Mom guilt mani ir satvērusi. Šķiet, ka šis ir tāds luksuss, man būt prom, par ko esmu domājusi. Ceru izmantot to pilnvērtīgi.


*


Pēc desmit stundu sēdēšanas un desmit stundu miega, es pamostos Bordo. Šeit ir neticami skaistāk, kā biju iedomājusies. Mans viesnīcas numuriņš ir nepieklājīgi mazs un dārgs, taču funkcionāls. Man ir pat maza virtuvīte un tik pat petite ledusskapis. Taču gulta ir pa visu istabu un tieši tā man ļāva gulēt lāča miegā, ko nevarētu teikt par odu. Oktobris Francijā un odi? Bet šeit nekas nav kā parasti. Ir karsts kā augustā un vietējo sejās redzams gan prieks, gan aizdomas, gan arī raizes. “Tas nav normāli,” viņi saka. Vai tā ir vides maiņa? Tas man skarbi atgādina manus nejēdzīgos gaļas ēšanas ieradumus, bet par to šeit es negribu domāt, jo pirmkārt, es arvien neesmu paēdusi. Skaitu minūtes līdz brokastīm un nezinu kādēļ esmu droša, ka tie būs tikai daži kruasāni, bet es neesmu francūziete. Man vajag ko vairāk. Taču izrādās brokastis bija silts olu kultenis. Ko man vairāk varētu vajadzēt, ne tā?

Es pavadu trīs stundas pastaigās. Pilsēta nepieviļ. Tajā ir eleganta arhitektūra un gandrīz grūti noticēt, ka tikai pirms 30 gadiem Bordo bija izteikta ostas pilsēta ar industriālu vidi. Place de la Bourse ir skaista, un es ar prieku uzņemu bildes. Vienīgais solo travel mīnuss, neviens nevar nobildēt tevi, taču tas nav nekas traģisks. Vēl pēc laika ieklīstu milzīgā aptiekā, kur manu iecienīto kosmētiku var iegādāties par 30-50% lētāk un es uztveru to par zīmi, ka tas noteikti jādara.

Kad ierodos numuriņā, iepirkumu endorfīni mazinās un es sajūtu skumjas. Tas ir savādi. Ceļojumā es retu skumstu. Nolieku mantas, iekrītu gultā. Pa ceļam esmu paņēmusi pildītu bageti. Tās būs manas vakariņas. Uz brīdi apsveru domu par glāzi vīna recepcijā. Patiesībā alkoholu tik pat kā nelietoju, bet vienatne uzdod un man šķiet, ka Francijai piestāv. Izrādās, būt ceļojumā vienai nav tas pats, kas būt vienai kaut kur kino vai vietējā viesnīcā. Ir spēcīga vēlme dalīties skaistumā. Taču man nav ar ko. Es saņemos un dodos uz pilsētu trešo reizi, ignorējot nogurumu. Es nevaru dzert recepcijā, kad esmu vīna idillē.


Vakars ir silts, un cilvēku ir vairāk, nekā pa dienu. Gaisā jūtama romantika, plezīrs, mazliet koķetēšanas. Un manas stulbās nedrošības. Es paeju garām vairākām vietām. Tās visas ir pilnas ar pārīšiem. Nu, protams. Ieelpoju vairākas reizes, apmetu loku un saku sev, ka man jāsaņemas. Galdiņi Francijā ir tuvu viens otram un principā ir sajūta, ka nemaz neesmu viena. Es apsēžos blakus no malas ideālam pārim. Viesmīlis ellīgi izskatīgos asicos notīra galdiņu un vaicā, ko es vēlos. Sausu, baltu vīnu. Viņš vaicā vai viņam izvēlēties un es laipni piekrītu. Tīkama atpūta no pienākumiem solo ceļojumā. Jā, ceļojot vienai ir jāņem vērā, ka viss būs jāplāno pašai un neviens tavā vietā nedarīs, ka arī ir savā ziņā spēcinoši. Šo sajūtu var ietīt kastītē un paņemt mājās.

Mans blakus esošos pārītis nemaz nav tik perfekts. Meitene izskatās patiesi garlaikota, jo tāpat kā es, nav spējīga puisim pateikt, lai viņš pārtrauc runāt. Vīrietis, kas runā vairāk par sievieti. Nav seksīgi. Tobrīd es saprotu, ka būt vienai reizēm ir daudz labāk. Es dzeru vīnu viena un tas nav nemaz tik traki. Es jūtos krietni brīvāk nogriezusi vecās saites un neko jaunu vietā nemeklēju. Es varu šajā vienatnē ierūmēties. Galdiņi Francijā tik vai tā ir tik tuvu, ka pavisam viena es nemaz nevaru būt. Vīns ir augļains, vēss, garšīgs. Dzeru lēni un man grāmata paliek neatvērta, tāpat kā telefona ziņas. Es cenšos ieslīdēt pieredzē, ne grūst to prom. Par ko tieši es raizējos? Un tad es to saprotu. Par to, ka mani tas uztrauc. Par to, ka es gribētu būt (vai tiešām?) tik pašpietiekama, ka izbaudītu šo dievīgo braucienu, bet fakts ir, man pietrūkst ceļabiedra, ar kuru dalīties notikumos. Es jūtos izgāzusies. Vai tiešām labākais no šī brauciena būs Calvin Klein veļa uz atlaidēm? Ceļā mājup es mazliet smaidu, tomēr atgriežoties numuriņā ielīst zināmais rūgtums, kuru noskaloju ar seriālu.

*

Trešajā dienā esmu pieradusi pie nesteidzīgā ritma, franču brokastīm – maize ar maizi un dodos garākā pastaigā. Izbaudu arhitektūru, publisko parku, rudens noskūpstītos kokus. To maigo dzeltenumu, spilgto, enerģisko oranžo un teju nenojaušamo sarkano. Priecājos par spēju pasūtīt kafiju vietējā mēlē un tomēr mani apbižo ar take away krūzi, kaut teicu, ka dzeršu sur la place. Kafijas cenas svārstās no četriem līdz pieciem eiro. Kafija ir spēcīga, un es atkal ļaujos vienatnei. Tā šķiet arvien ierastāka, tomēr tai arvien savs savs aukstais, sāpīgais aspekts. Atgriežoties dodos uz tirgu. Augļi, zivis, gaļa. Es rodu sev vietu un pasūtu zivi ar kartupeļiem. Vairs nezinu kā garšotu vistas fileja mājās vai griķi. Kad rezervēju braucienu pa upi ar kuģīti, gide ir pārsteigta, ka esmu viena un izsniedz man dzēriena kuponu.

Viņa pēcāk stāsta, ka upe Garona nav brūna, bet gan kafijas krāsā vai pat zelta. Tas ļauj pasmaidīt. Es izbaudu šo braucienu, tas iezīmē zināmu briedumu, kad tu vēlies, lai tev stāsta par pilsētu. Kad nokāpju no klāja, man ir samērā daudz laika, bet labākās vakariņu vietas tiek atvērtas septiņos, un līdz tam es zinu, ka neizturēšu. Tad nu soļoju uz veikalu, paņemu pati kādu gaļu, salātus un beidzamo vakaru atzīmēju kā ierasts savā kompānijā. *


Atpakaļ ceļš paredzēts garš. Starp lidojumiem man ir gandrīz sešas stundas laika Frankfurtē, bet man ir jātiek arī tik tālu. Bordo lidostā ir ellīgi maz vietas, viena kafejnīca, pie kuras stiepjas garum gara rinda un cilvēku acīs ir tas dzīvnieciskais skatiens, kurš pauž, ka viņi ir gatavi cīnīties par vietu zem saules, jeb par brīvu krēslu un šeit ar pieklājību nepietiek. Kad nolaižos Frankfurtē, es sāku savu gaidīšanas maratonu un apsolos vairs ilgu laiku nelidot ar pārsēšanos. Man izdodas atrast siltu zupu, pacelt kājas mazliet augstāk un godam sagaidīt manu lidojumu mājup.

Bez visiem apskates objektiem, kādas tad ir sajūtas pēc pirmā ceļojuma vienatnē, es sev vaicāju. Šis brauciens no vienas puses sniedza kāroto neatkarību, no otras spilgti iezīmēja jēlās vietas un gribot es nevaru pateikt, ka braukt vienai ir labāk. Man ir vajadzīgi cilvēki un man tas ir jāatzīst. Taču es pamanu kādu lietu un tas, pēc kā es ilgojos nav mani draugi, pat ne tie, kuri zaudēti un aizgājuši, vai paziņas, bet tā ir mana ģimene. Es biju meklējusi tuvību ārpusē, kad tā bija man tepat blakus. Tāpat, es sev jautāju, kādēļ es nespēju saprast agrāk, ka visciešākā tuvība man ir ar Dievu, tad sevi, tad vīru, tad bērnu? Un tad un tikai tad man jāmeklē tuvības apliecinājumi citur? Tas ir viens labs jautājums, kuru sev uzdot.

Esot vienai man bija daudz laika dzirdēt savas domas un vienas no sajūtām bija dusmas. Es biju dusmīga uz sevi, par to, ka esmu izkalpojusies cilvēkiem.


Dusmīga, ka tik ilgi nesu sevī bailes tikt nemīlētai.

Kad kāds nemaksāja par darbu, es piekritu turpināt strādāt.

Es neēdu lidmašīnā, jo negribēju traucēt citus ar savu maizi.

Es satikos ar čali, kurš man riebās, jo viņš bija pieejams.

Es draudzējos ar cilvēkiem, ar kuriem biju nejauši iepazinusies.


Es pārkāpu savas robežas. Tas bija kas tāds, ko pamanīju visspilgtāk esot viena. Es gribētu te rakstīt kaut kādus pašpietiekamus vārdus un to cik lieliski ir būt vienai, bet man tomēr šķiet, ka dzīves skaistums ir saskarē un pieskārienos ar citiem. Sākotnēji man šķita, ka ilgojos pēc ceļojuma biedra, tad tagad es zinu, ka rūgtās, trulās sajūtas saules pinumā sauc par ilgām pēc ģimenes. Es domāju cik pašpietiekama, neatkarīga jutīšos, taču galā man bija sajūta, ka kāds iebāž pirkstu jēlumā un šis jēlums saucas vēlme pēc tuvības. Mēs tomēr esam paredzēti viens otram.

Un tomēr, šādi braucieni var sniegt tik nepieciešamo spēka devu, ka esam mēs spējīgi būt arī paši ar sevi, tikt ar visu galā. Es teiktu, ka Bordo ir vieta, kur ir ko iesākt ikvienam. Romantiska, skaista, mājīga, gana plaša, ar neskaitāmiem restorāniem. Lētāka par Parīzi, ne tik pieblīvēta, taču tik pat fascinējoša. Brīnišķīgs galamērķis gan solo ceļojumam, gan ģimenes braucienam, un es jau zinu, ka nākamo ceļojumu plānošu ar ģimeni un tas? Tas jau būs pavisam cits piedzīvojums.


Protams, mazliet par praktisko pusi – lidoju ar Lufthansa, ceļš abi virzieni 188 eur (atpakaļ bija iekļauta nododamā bagāža.)

Viesnīca – Staycity aparthotel. Tas bija dārgākais no visa (3 naktis, 500 eur). Varētu atrast lētāk, bet man nebija auto, tādēļ lokācija bija svarīga. Jauka vieta, jo apvieno viesnīcu ar apartamentiem. Brokastis 12 eur dienā. Ieteiktu ņemt, jo apkārt nav tik viegli atrast par labāku naudu kaut ko.

Ekskursija ar kuģīti – 1.5h/ 19 eur.

Pusdienas – vidēji 17-20 eur. Ūdeni dod bezmaksas, kas ir jauki.

Kafijas cenas – 4.5-5.5 eur, mazliet sāpīgi.

Sendviči – 7-10 eur Tramvaja biļete – 1.8 eur. Kad esmu mājās, apsolu sev nesteigties veidot jaunas attiecības. Nemesties jaunās draudzībās. Mani vieglāk elpot. Kaut arī saskāros ar sev biedējošajām bailēm – bailēm no vientulības, man nav nepieciešams draudzības plāksteris. Tagad es māku draudzēties ar sevi.

2 comments

Recent Posts

See All

2 Comments


Kristine Macanova
Kristine Macanova
Oct 18, 2023

Es ik pa laikam pārlasu tavu grāmatu "Ēd un baudi". Tagad tieši to daru, un 132.lappuse tik ļoti sasaucas ar šo rakstu, manuprāt ❤️

Like
Zane Krēsliņa
Zane Krēsliņa
Oct 18, 2023
Replying to

Jāiet skatīt, kas tajā lappusē rakstīts 😅😚

Like
bottom of page