top of page
Search

Gribi rakstīt? Nenogalini pagleznojumu


 

Nesen redaktore lūdza man atsūtīt jaunās grāmatas satura rādītāju. Neraugoties uz to, ka šim darbam biju gājusi cauri, nepārspīlējot, desmit reizes kā minimums, tas nebija pietiekami saprotams. Es nokaunējos, sarakstīju lūgto un nosūtīju e-pastu. Uz ko redaktore atbildēja: “Tas nekas, tas ir darba process.” To, ka viņa ir jauka, es pamanīju jau sen, bet viņas vārdos bija gudra doma - lai uzrakstītu grāmatu, esi gatavam darba procesam, kurš nebūs skaists.


Būs jāsaskaras ar neglīto patiesību, kāda ir pirmais melnraksts. Šī patiesība ir – pirmais uzmetums ir briesmīgs. Absolūti. Neviens, kurš nav rakstījis pat nevar iedomāties, tieši cik neveikls tas ir. Cik patiesībā daudz ir jāiztur neglītā, lai nokļūtu līdz skaistajam, īpaši, ja esam pieraduši pie tā, ka viss ir skaists, jo pašu darba procesu sociālie tīkli parāda maz. Mums ir bail no neglītā. Mēs gribam visu izcakinātu, skaistu, daiļu uzreiz. Lai var bildēt, likt Instagram, lai būtu drošas, ka mūs nesarās kā sliktas meitenes, ka nav smuki. Vai nedod Dievs mēs domājam, ka mums nav talanta.


Taču pirmais grāmatas melnraksts ir kā pagleznojums.


Kad tu sāc gleznu, tu sāc ar zīmuli. Ieskicē. Jo labāka būs skice, jo labāka būs glezna. Tad nāk pagleznojums. Krāsa ir viegli atjaukta. Nevajag sākt gleznu ar bieziem triepieniem. Sāc ar ēnām, lieliem laukumiem, aizpildi fonu, neķeksē vēl detaļas. Kad es skolā gleznoju, man nepatika, ka redz šo procesa daļu. Jo tas nav skaists, slavējams. Tagad rakstot esmu pavisam droša. Autora panākumi ir atkarīgi no tā, vai viņš spēj pieņemt, ka ir viduvējs - procesā un varbūt pat gala rezultātā.


Ar absolūto dzirdi piedzimst. Tu nevari to iegūt. Tu vari attīstīt muzikālo dzirdi, trenēt ausis, taču daži dabas dotie talanti vai nu ir, vai nav. Vai tas nozīmē, ka pasaulē drīkst dziedāt cilvēki, kuriem ir absolūtā dzirde? Protams, nē. Pasaulē cilvēki dzied gan ar šo dzirdi, gan bez. Dzied tādi, par kuriem mēs teiktu - ir viduvēji. Taču viņi dzied. Un tad pienāk brīdis, kad viņi pakāpjas un uzmirdz. Viņu darbs attaisno sevi. Jo arī tā notiek – ar cītīgu darbu, mēs pulējam savas prasmes. No pagleznojuma viņi kļūst par gleznu.


Izdevniecība uzaicināja mani uzrakstīt Ziemassvētku stāstu ģimenēm 2024. gadam. Daudz nedomāju un piekritu, tomēr pēc dažām nedēļām, jutu, ka negribās piesēst un turpināt, jo es zināju cik “tizlā” stāvoklī šis stāsts ir. Tas bija neglītā starp stāvoklī. Es sāku raizēties, ka šis stāsts nebūs nekas īpašs. Pārāk parasts. Nekas radošs. Es iekritu maldos, ka izcilās, radošās idejas ir tikai tās, ar kurām piedzimst. Gluži kā absolūtā dzirde. Divas dienas es rakstīju ko citu, bet pienāca laiks, kad bija jāapsēžas. Un sākot strādāt es sapratu, ka nemaz jau tik traki nav. Būs labi. Tas bija tikai pagleznojums, jeb “parakstījiens.” Tas viss ir tikai daļa procesa. Ar uzmetumiem, neglītumiem.


Un vēl - kas par to, ja mans darbs nebūs izcils, es sev jautāju. Kas pasaulei ir ar to izcilību? Vai tiešām esam tik traumēti, ka nemākam vairs rakstīt un radīt no Gara un izjūtām, bet visam jābūt tikai rozā, ar marcipānu, saldam un izcilam? Pie velna to visu. Es gribu strādāt. Lai tas reizēm ir smags darbs. Lai mana pēcpuse tās minūtes neatraujas no krēsla. Es neļaušu bailēm no neglītā mani pārņemt. Labi, ka es varu iet cauri darbam procesam, lai uzmirdzētu. Tas ir vienīgais ceļš uz kaut ko skaistu, ko redzam gala beigās. Vai piekrīti?


0 comments

Recent Posts

See All

Comentários


bottom of page