top of page
Search

kāda ir mana svēršanās rutīna

Pēdējo reizi par svēršanos rakstīju pirms vairākiem gadiem, un ieraksts izsauca rezonansi. Ne es viena biju jutusies nelāgi pēc svēršanās. Šajā ierakstā pastāstīšu, kas ir mainījies un kā svērties saprātīgi.


Svērties regulāri atsāku grūtniecības laikā. Katru mēnesi pirms vizītes jādodas pie māsiņas, jāuzkāpj uz svariem, uz kuriem izmēra ziņā varētu nosvērt palielu govi, jānosauc cipars, ko viņa līganām kustībām ierakstīja manā mātes pasē.

Kā es par to jutos? Dažādi, tomēr tā bija visdziedējošākā pieredze. Es beidzot iemācījos uz savu svaru raudzīties neitrālāk.

Ko es ar to domāju?


Nereti, pirms tam, kad svēros manā galvā bija aptuveni šādas domas - “Varbūt tas ir sāls. Varbūt man vajadzētu samazināt porciju. Varbūt es ēdu par daudz. Varbūt man pietrūkst kardio.”

Tomēr tas nebija ļaunākais. Ļaunākais bija sajūta, kura mani pārņēma. Negatīva izjūta visas dienas garumā. Šī izjūta iespaidoja manu garastāvokli un ēšanu.

“Es sveros, lai redzētu vai jaunie ieradumi strādā,” teica mana draudzene pirms dažiem gadiem. Viņas balsī nebija ne kripatiņas kritikas. Tas atšķīrās no tā, ko jutu es.


Es svēros, lai būtu droša un mazinātu bailes, lai kontrolētu apēsto un jebkuri simts grami varēja mani satraukt. Pamatīgi. Uz terapeita kušetes man uzdotais jautājums – kāpēc man ir bail pieņemties svarā šķita absurds. Kā kāpēc? Jo emm, nav skaisti būt “resnai”, un visu mūžu man ir bijis jākontrolē apēstais? Apmēram tā, pirms vidēji pieciem gadiem es izteicos.

Es nejutu neitrālas attiecības ar svariem.


Tad kādu laiku es svarus ignorēju. Citu periodu pētīju savu ķermeni elektroniski izgaismotos ciparu izliekumos katru dienu. Ir ideoloģijas, kuras uzskata, svarus jāmet miskastē. Ēšanas traucējumu gadījumā, vai kādos akūtos brīžos, noteikti. Svari nerisina emocionālu ēšanu, pat, ja tu sasodīti vēlies notievēt. Man žēl, bet tā ir.


Es nesaskatu problēmu svaros, bet tajā, kādas emocijas un domas tie raisa. Dažas no tām:

man nekas neizdodas

es neesmu skaista

es neesmu gana slaida

man ir riepa

es sevi ienīstu

es vēlos notievēt

man nepatīk mans ķermenis


Pēc dēla dzimšanas es norunāju ar sevi – viss, kas noticis pagātnē, jebkādas problēmas ar ēdienu, tās atlaižu un uz ķermeni vēlo raudzīties citādi. Manī bija liela patika un mīlestība pret ķermeni.

Tagad es sveros reizi vai divās nedēļās, lai redzētu kāds ir mans svars un turētu to normā. Jā, normā. Tā ir vienīgā lieta, kurai es mazliet nepiekrītu intuitīvas ēšanas gadījumā, jo tā apgalvo, ka svērties nav nepieciešams nemaz. Es piekrītu, kā minēju, ja runa ir par ēšanas traucējumiem, taču citādi – ne jau tajā ir problēma, bet mūsu attieksmē.


Tāpat es piekrītu, ka katram ir savs ērtais svars, taču tas var būt mainīgs.. un to ietekmē ieradumi. Nevaram arī akli teikt, ka tā nav.


Tomēr, ja svari mūs satrauc, tas bloķēs ķermeņa jušanu, ieslēgs kritiku un sāpes, mēs sāksim ēst vairāk. Ja tava problēma ir emocionāla ēšana, pārēšanās vai citas problēmas ar ēdienu, svari ir pēdējais, uz ko skatīties. Tad tie nebūs palīgs, un jāstrādā ir ar domām, sajūtām.


Kas notiek galvā? Vai es varu elpot pirms un pēc svēršanās? Vai varu izelpot un atlaist kritiku? Svari vairs man tas nav atskaites punkts personībai, taču es negribu arī akli domāt, ka kāds cits sakārtos manu svaru manā vietā, vai rūpēsies par ķermeni manā vietā. Tā nebūs. Ir jāatrod līdzsvars starp abiem.

Es to mācos, un patīk šī neitrālā vieta. Tajā ir lielāks miers, taču tas nederēs visiem. Katram ir savs ceļš, un ir pavisam ok nesvērties nekad, un ir pieņemami to darīt reizi nedēļā.


Ja Tu sveries katru dienu, tad gan ieteiktu padomāt, kādēļ, jo tas var radīt papildus trauksmi. Īsumā - strādā ar domām, nevis svaru, tad arī attiecības ar ēdienu sakārtosies.

0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page