top of page
Search

pārēšanās & emocionālas ēšanas profilakse

“Es šodien traukus nemazgāšu.” Atteicu, dodoties prom no virtuves.

“Kā tad tas ir?” Vīrs neizpratnē jautāja. “Tas neizskatās pēc tevis.”

“Tas ir tieši tā, kā tas.” Un prom es biju.

Es biju pārgurusi. No pastaigas ar suni, no tā, ka viņš neklausa, bet visvairāk no savām domām par to cik slikti viņu audzinu. Es nebiju mierā ar to, kāda suņu saimniece esmu. Es gribēju būt laba, mīloša, bet attapos raujot siksnu, kad viņš bija apstājies pie desmitā koka. Reizēm pie piektā. Pēc kārtas. Mūsu vajadzības nesaskanēja. Mana bija – raita pastaiga, viņa – lēns gājiens apostot vēstules. Mana neapmierinātā vajadzība rezultējas dusmās, dusmas vainas apziņā, vainas apziņa kritikā un saspringtos plecos. Kad sēdos pie pusdienu galda biju ne vairāk, ne mazāk kā izbesīta. Vai darīt to, ko gribi ir egoisms?

Lielākā iespēja pārēsties ir brīdī, kad aizmirstam sevi. Kad nepamanām kā jūtamies un aizmirstam vērsties uz iekšu. Negūtā atpūta, lielais besis rezultējas ēdienā. Vērsties burtiski uz iekšu nav ne skolas programmā, ne reizumis arī ģimenes rutīnās. Ātra ēšana, pārēšanās, liels našķu apjoms vai porcija, lai besi nejustu - tas nav kauns vai jaunums. Tas ir ķermenis, kas meklē līdzsvaru.


Profilakse nozīmē ieiet savā ķermenī kā mājiņā un paskatīties, kas šeit šobrīd notiek.


Tas nozīmē pirms maltītes aizvērt acis, un mirkli vērsties uz elpu. Caurskatīt, kāda enerģija ir ķermenī. Kur mājo saspringums. Izelpot to. Nepretoties un vērot. Un tikai tad sākt ēst. Tas nenozīmē, ka besis izgaisīs vai pēkšņi mainīsies sajūta, bet tas nozīmē, ka būsi ievērojusi, kā jūties. Tas pasargās no pārēšanās. Vai dusmu izvirduma. Vai apraudāšanās pie galda. Tomēr es zinu ak vai, cik daudzas sievietes, kuras uzskata, ja viņas atļautos darīt to, ko vēlas, viņas būtu egoistes. Vai tā ir?

Skaidrs, ka ar zīdaini darīt, ko vēlies būs ierobežots termins, bet pat tad mēs varam un drīkstam vismaz atzīt to, kā jūtamies.


Todien es sapratu, ka nevēlos mazgāt traukus pēc ēšanas. Patiesībā, es pat negribēju piebīdīt krēslu pie galda. Draudzene reiz teica, ka darīt to, ko vēlies ir egoisms. Ja tāda ir cena, lai būtu laimīga un mierā (un ne-pārēdusies), lai būtu.


Skaidrs, ka mēs nevaram vienmēr darīt kā vēlamies, vienmēr rīkoties pēc iekšējās sajūtas, tomēr ticu, ka varam daudz biežāk vērsties uz iekšu, lai būtu kontaktā ar savām vajadzībām.


Un tā, varbūt, būs arī Tava jaunā ģimenes rutīna.

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page