top of page
Search

Resnais, apēd ābolu!


Labi. Šis virsraksts, iespējams, ir mazliet par traku. Taču tu sapratīsi.


Daudzus gadus man fiziskais progress pirms/pēc asociējas ar to, ko es redzēju uz svariem. Es biju iedomīga, jauna sieviete. Es teicu apmēram šādi: “Treneriem jābūt perfektiem. Viņa ir par resnu. Kāpēc tas cilvēks pērk čipsus?” Es varētu turpināt. Īsi sakot, mana domāšana bija šaura kā slieka un tik pat neglīta. Vai manu, vai, Dzīve mūs sapļaukā diezgan skarbi, ja esam cietpauri un man jāsaka, pelnīti, Dzīve, pelnīti.


Es nosūtu tev divas bildes. Viena no tām ir pirms četriem gadiem un desmit kilogramiem mazāk, otra nesenāka. Izvēlies, kura derēs mājaslapai. Es aizvēru datoru un domāju. Cik citāds ir mans pirms un pēc.

Pabeigusi universitātē (RSU) veselības sporta studijas, es “visu” zināju - kā pareizi ēst un kustēties. Man bija zināms vecāka gadagājuma seniors ar otrā tipa diabētu. Viņa virssvars un ikdienas izvēles liecināja par vienu – sakarību starp slimību un ēšanas, kustības ieradumiem. Veikalā viņš mēdza iepriecināt sevi ar konfektēm. Es nosodīju viņu. Manī dzima jauniešiem piemītoša pārliecība - es zinu, kā viņam pareizi būtu jāēd/jādzīvo. Kā gan viņš tā var, nedomāt par veselību? Cilvēkam taču ir jāuzņemas atbildība par sevi. indivīdu, kam ir citādi.


Mēs esam, vismaz atzīsim paši sev, raduši domā, ka cilvēki ar lieko svaru ir slinki. “Apēd taču ābolu, cilvēk, mīļais!” mēs nodomājam, kad redzam kādu tipisku amerikāņa izmēra indivīdu. Kāpēc viņš vienkārši nezaudē svaru?

Es biju sausa un kokaina savās pārliecībās. Taču Dievs dod mums un tikai mums vajadzīgās pieredzes, bez kurām mēs nemainītos. Kad sāku pieņemties svarā, vispirms man bija neprātīgi bail (bail man bija arī tad, kad svarā nepieņēmos, bailes bija īpaša suga manī, bet tas ir cits stāsts.) Es jutos tā, ka es nekontrolēju šo procesu. No tā nebija izejas. Es nebiju spējīga ieturēt vēl vienu diētu. Bet es taču “visu” zināju, vai ne? Kāpēc tad es nenopirku vienkārši ābolu un neapturēju šo pieņemšanos svarā, vaaai ne? Es noteikti biju vāja, vaaai ne? Vai tomēr nē, un es atveseļojos no ēšanas traucējumiem?


PIRMS 2019.g

Pirms un pēc. Mēs esam pieraduši, ka pirms bilde ir cilvēks ar lieko svaru un pēc bilde ir cilvēks, kas zaudējis lieko svaru. Zem šīm bildēm parasti ir neskaitāmi komentāri par to, kāds malacis viņa ir. Un viņš ir. Taču šeit ir kāds punkts un bars, kam ir cita pieredze, cits progress.


Pagāja gadi, līdz atskārtu cik tuvredzīga un nosodoša es biju. Man bija viegli izteikt spriedumus un tas bija vilinoši. Gadu laikā vērojot šo cilvēku, un iepazīstot sevi, es sapratu. Ir reizes, kad kāds vienkārši nespēj (negrib, nevar) nopirkt ābolu bulciņas vietā, un tā nav mūsu darīšana, kāpēc tas ir tieši tā. Pat, ja kādam ir liekais svars, tas nenozīmē, ka cilvēks ir slinks vai tizls. Un pat, ja tā. Mēs nelepojamies ar to. Mēs vienmēr gribam būt stipri un varoši, bet reizēm vienkārši neesam. Mēs esam cilvēki.


Cilvēks priekšā pērk draņķus, kamēr tu krāmē uz letes dārzeņus? Lieliski, un tas nav iemesls nosodīt lielo čipsu paku. Es to rakstu kā cilvēks, kas ir darījis to visu, veltījis acis, skatienus, nopūtas, šoku. Visu, līdz sapratu cik lieki. Cik maz zinu. Cik pasaule ir dziļāka par to. Cik visi ievainoti esam. Cik cenšamies un darām labāko. Nav lielākas dāvanas par mīlestību un iejūtību.

Vai tiešām mans šaurais redzējums par to, ka ir pareizi ēst tikai izsalkuma vārdā dziedē? Nē. Šaura domāšana ievaino. Ir viegli teikt, kas ir melns, kas balts, bet vai viegli būt cilvēcīgam, pieņemošam? Ja ir kāds, kas netiek galā ar savu ēšanu, un lūdz padomu, var palīdzēt. Ja nelūdz, var iedvesmot. Ja nē, var apskaut, un vēl labāk - var paklusēt. Var pieņemt, ka pasaule ir varavīksnes krāsu dažāda. Tomēr līdz tam man bija jānoiet garš ceļš. Tas bija mans pirms.


Tāpēc tagad, raugoties uz savām pirms bildēm, kurās mans svars bija mazāks, man jāpasmaida. Mans ceļš bija atšķirīgs un to visu es rakstu neba, lai sevi ieceltu kādā īpašā klasē, bet iedrošinātu un teiktu, ka katra cilvēka progress ir citāds. Man bija jāpieņemas svarā, lai nogludinātu savu asumus (un izārstētos no ēšanas problēmām.) Man bija jāpieņemas svarā, jo citādi es nespēju dziedēt savas bailes “mani nemīl.” Man bija jāpieņemas svarā, lai kļūtu skatījumā iekļaujošāka. Paplašinoša. Man bija jāpieņemas svarā, lai beidzot saprastu, izprastu, veicinātu, iemīlētu, rīkotos – jā, lai mainītu ieradumus, ne meklētu diētu.

Tāds ir mans pēc.


PĒC 2023.g (vienkārši priecīgs cilvēks)

Tāpēc atceries. Katra cilvēka progress ir atšķirīgs. Katra pirms un pēc ir īpašs, individuāls un tam ne vienmēr ir saistība ar svaru. Es zinu cik ļoti tu tomēr vēlētos, lai tam ir saistība ar svaru un arī šāda doma drīkst mūsos būt un palikt. Tas drīkst būt tavs progress.

0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page