top of page
Search

tiem, kas meklē risinājumu ēšanas problēmām


Es esmu samērā jauna. Man ir tikai 30 gadu, taču teikšu atklāti. Domas un problēmas manā galvā reizēm ir savilkušas liekas rūpju rievas manā sejā. Reizēm es par daudz skumstu. Man ir par daudz izdomātu problēmu. Es nemāku vadīt savas emocijas, un esmu “sarežģīts” cilvēks. Vismaz tas ir tas, ko esmu dzirdējusi visu dzīvi.


Jā, es mēdzu būt skabarga pakaļā.
Taču, šī iemesla dēļ, mana dzīve un manas problēmas, necilās cilvēka problēmas, ir devušas man ko lielu.
Ticību.

Tas, ko es rakstīšu ir pirmā reize, kad es skaļi runāšu par Dievu. Pirmā reize, kad pavisam atklāti runāšu par to, kas man palīdzēja salīgt mieru ar ēdienu un pirmā reize, kad nebaidos, ko par mani padomās, kad pieminu vārdu Dievs.

Bet sāksim par visu pēc kārtas.



Risinājumi, kā sadziedēt attiecības ar ēdienu ir uz katra stūra. Ar emocionālas ēšanas kursiem, dažādiem svara zaudēšanas kursiem un citiem var gan nopelnīt, gan celt savu reitingu. Kurš no kursiem ir īstais? Kā tad pa īstam dziedēt sevi?

Pie šiem jautājumiem es nonācu ne tikai ēdiena sakarā, bet savas emociju regulācijas sakarā, kad sapratu, jo vairāk risinājumu es meklēju ārpus sevis, jo apjukušāka es jūtos. Kaut arī biju gājusi terapijā, dažādos kursos, meditējusi, bija un ir kas tāds, kas ir stiprāks par mani un savos ieradumos es atgriezos. Un šeit runa vairs nebija pat par triviālu lietu kā ēdienu, bet ko daudz nopietnāku.

Atgriežoties pie ēdiena, kad manas attiecības ar to patiesi beidzot bija veselas, es biju ne tikai pārsteigta, kā tas notika, es kādu laiku es klusēju tā vietā, lai vadītu kursus par to.


Es varēju bazūnēt pa visu pagastu to, kas jādara, kā sadziedēt attiecības ar ēdienu pavisam un tā tālāk, taču bija daļa manis, kura teica, kuš, kuš. Kāpēc? Jo šis process un rezultāts bija mazā mērā atkarīgs no manis, un lielā, no Dieva.

Savā dzīvē izjūta, ka šis ir zemākais punkts, ka esmu bedres apakšā mani ir satvērusi divas reizes. Viena no tām bija saistībā ar ēšanu. Tolaik es cītīgi skaitīju kalorijas un viss it kā bija labi, tomēr nebija. Neraugoties uz to, ka citiem tas bija strādājis, es attapos dažādu problēmu jūrā, no kurām viena bija – es vienmēr pieņēmos svarā pēc tam. Cikls bija tik nomācošs. Un es nespēju rast risinājumu tam. Tāpat man bija daudzas, jo daudzas problēmas ar emocionālu ēšanu un pārēšanos.



Šis viss ilga ne jau mēnesi vai gadu, bet gadiem. Tu vari iedomāties cik nomācoši tas bija. Es zinu cik absurdi tas izklausās, bet vislielāko nospiedumu uz manu mentālo veselību tolaik patiesi atstāja tieši izmēra maiņa. Tas nav viegli, ja sievietei nāk klāt svars pat tad, ja viņa ir stāvoklī, bet vēl sarežģītāk tas ir, ja tas notiek bez redzama iemesla.


Šī bedres apakšas sajūta pirmo reizi mani piemeklēja 2018. gadā un īsi pēc tam es pārstāju skaitīt kalorijas. Bija sajūta, ka lai kas notiktu, sliktāk nevar būt. Kad bija pagājuši šie gadi, es atskārtu, ka viss, ko esmu darījusi, zinājusi nav strādājis. Vēl vairāk. Es biju totāli bezspēcīga. Pilnīgi un galīgi. Man varbūt bija izcils drēbju izmērs, bet sačakarēta galva. Bija tiešām ļoti slikti. Tajā brīdī es sapratu un teicu: “Viss, Dievs, ved mani, lai kas notiek, ved mani.” Un, ja atklāti, tas bija savādi, ka es ko tādu domāju un teicu. Jā, es biju izgājusi laulību kursus, man nebija nekas pret Jēzu vai baznīcu kā citiem, taču pārāk ticīga es nebiju.


Taču, kad man bija vissliktāk, es fiziski jutu, ka kāds pieskaras manai sirdij. Tolaik es biju jau stāvoklī, es sāku (vēl) pieņemties svarā, sēdēju autobusā un lūdzu Dievu, es lūdzu, lai kāds man palīdz, kad tas notika. Šis pieskāriens bija īsts un patiess, un izsauca asaras. Man ir grūti vārdiski to apliecināt, pierādīt, izstāstīt, es stāstu tā, kā es māku šobrīd.


Manā sirdī bija bailes un smagums, bet tas tika noņemts. Es nerunāju par baznīcu, reliģiju, es ne reizi neesmu bijusi baznīcā kopš tā laika, bet es runāju par ticību tam, ko katrs no mums saprot ar vārdu Augstāki spēki.

Ēšanas problēmas mani atveda pie Dieva, un tagad, kad esmu citu izaicinājumu priekšā es patiesībā esmu laimīga, ka tā, jo, ja manī nebūtu šīs ticības, es nezinu, kur es būtu.

Ko es ar to visu vēlos teikt.


Mīļā sieviete, ja tev ir problēmas ar ēšanu, ar svaru, ķermeni, jebko, ir jānonāk bedres apakšā, lai saprastu, ka tas, ko esi darījusi, nestrādā. Ka tev ir problēma. Ka tu esi emocionāla ēdāja, un! jāatzīst, ka tu netiec ar to galā. Ka tev ir vajadzīga palīdzība. Kā labu avotu varu minēt anonīmo alkoholiķu 12 soļu programmu. Kaspars Simonovičš youtube kanālā stāsta par šo programmu un man, gribot negribot, saslēdzās viņa teiktais ne ar alkoholu, bet... ēdienu.


Šie soļi spilgti attēlo ne vien to, kā tikt ārā no alkohola atkarības, bet arī citiem paterniem, tai skaitā pārēšanās. Varbūt tu šobrīd domā, Zane, kāds sakars, taču uzklausi. Tu vari ticēt, vai neticēt, taču tu vari paļauties, ka Dievs tev grib palīdzēt un var. Tu vari pieņemt, ka ir problēmas, kuras mēs patiesi nevaram atrisināt tikai saviem spēkiem. Un, jā, Dievs, sniedz mums palīdzību gan caur minētajiem kursiem, bet vienmēr, vienmēr dziedinājuma ceļā ir kāds X faktors. Tā ir kāda pieredze, kāds pieskāriens. Kaut kas, ko mēs ne gaidām, ne zinām, taču tas dziedē.

Es vēlējos, lai šis raksts tevi iedrošina. Lai kāda būtu tava problēma, ir kāds spēks, un, lai kā mēs to sauktu, tas ir spējīgs mūs dziedēt. Es tam ticu. Un šis spēks dziedē gan caur kursiem, gan vārdiem, gan pieredzēm. Tas dziedē caur pašu Dzīvi. Tā ir fenomenāla apjausma. Ja vien mēs beidzot, varbūt pirmo reizi, esam pazemīgi un sakām: “Dievs, ved mani. Es vairs nezinu, kā tālāk. Es paļaujos.”

Un tevi ved.


Tas nenozīmē, ka mums nekas nav jādara! Mums ir, taču šī apjausma, šī pazemība, šī lūgšana. Tas ir daudz.

2 comments

Recent Posts

See All

2 Comments


Guest
Sep 14, 2023

Paldies par šo rakstu! ❤️‍🩹

Like
Zane Krēsliņa
Zane Krēsliņa
Oct 18, 2023
Replying to

🤍🤍🤍

Like
bottom of page