top of page
Search

Vai aiziet no darba, lai uzrakstītu grāmatu ir laba ideja?

Updated: May 1

Vai tev ir sapnis par brīdi, kad aiziesi no darba, lai uzrakstītu savu pirmo grāmatu? Tu neesi vienīgā. Bet ļauj, pirms tu pieņem lēmumu, es pastāstīšu, kā gāja man.

Savu pirmo grāmatu Ēd un Baudi es rakstīju pie virtuves galda. Šausmīgi neērta, jo tas bija tāds koka plākšņu virtuves stūrītis, pirmā lieta, ko iegādājāmies, kad mums bija 22 gadi, un mēs ar vīru uzsākām kopdzīvi. Naudas nebija daudz un tas galds bija ellīgi neērts strādāšanai. Tas bija pārāk zems, un man sāpēja mugura. Ak jā, un mans dators bija desmit gadus vecs opis, kuru mamma man bija uzdāvinājusi vidusskolā. Tas bija tik nejēdzīgi lēns, ka nu tikai. Es jau tā neesmu pacietīga, un šis verķis pārbaudīja manus limitus. Bija iesācies Covid laiks, līdz ar to man nebija jāvada treniņi, taču man bija jāpabeidz universitāte, kad es iedomājos, ka vēlos uzrakstīt grāmatu. Tas notika vienlaikus ar faktu, ka jāsāk rakstīt bakalaura darbs. Vienlaikus es darīju tos abus. Sēdos pie galda pirms brokastīm, septiņos no rīta, rakos pa pētījumiem, tad paēdu, rakstīju universitātei un citu dienu sev. Tie bija divi lieli projekti, un abus no tiem es pabeidzu vienā gadā, ar dažu mēnešu starpību. Es nezināju, kā tas varētu būt, kad jāstrādā tikai pie kaut kā viena.



Pēc tam es atļāvos IKEA iegādāties jaunu virtuves galdu, kas atviegloja sēdēšanu, un atsevišķu galdu rakstīšanai, kā arī jaunu datoru. Un šeit notika interesantā lieta. Es aizgāju no darba sporta klubā, lai pilnībā veltītu laiku šim darbam. Tagad man bija kaudze laika, taču par spīti tam, romānu #laimīgudzīvi es uzrakstīju autobusā. Es varēju to darīt pie galda, brīvajās dienās, savā jauniegūtajā laikā, tā vietā es izmantoju katru brīdi no rīta, īpaši tos, braucot uz franču valodas lekcijām. Es rakstīju autobusā, bija rudens, man blakus sēdēja cilvēki dūnu jakās un mana rakstīšana bija ellīgi neērta. Pēc tam es rakstīju pēc pusdienām. Sanāk, ironiski maz es izmantoju to laiku, kuru biju sev izbrīvējusi bez darba.

Nekas daudz nebija citādi ar trešo grāmatu #sakimankaesmutieva, kura gaidāma šovasar. Tā tapa no rītiem, gultā, nozagtos brīžos, kad man dēls gulēja. Tā rakstījās, kafejnīcās un reizēm arī pie darba galda. Kad piedzima dēls, mans laiks rakstīšanai izkusa kā sniegs siltā dienā, un man bija jābūt īpaši radošai. Vai zini, kas vēl ir interesanti? Šis bija viens no produktīvākajiem laikiem, jo es pabeidzu ne tikai savu trešo grāmatu, bet radīju pabeigtu ideju ceturtajai.


Ar to es vēlos teikt, mēs visi sapņojam par to vienu brīdi, kad mums būs kaudzēm laika. Kad Gastons bija zīdainis, es sapņoju par to, ka viņš gulēs stundām ilgas diendusas. Tas nenotika patiešām ilgi, bet tad, kad es par to domāju, es biju droša, ka es rakstīšu. Patiesībā, kad tas sāka notikt, es ievēroju, ka man pašai gribās atlaisties un nāk miegs, un es esmu nogurusi. To divu trīs stundu miegu es izmantoju ne jau rakstot, bet daļēji ēdot, lasot un tad rakstot. Man arvien ir sapnis par savu kabinetu, kad man būs sešas secīgas stundas rakstīšanai, tomēr es zinu sevi. Visticamāk arī tad ikdiena paliks ikdiena. Man būs jāpagatvo pusdienas, jāizņem bērns no dārziņa, jāizved suns, jāgatavo treniņi vai jādara kā cits darbs. Protams, tas viss ir koncetrēšanās jautājums, un tomēr -


Sapnis par mieru ir skaists, bet realitātē, man izskatās, ka tā pakaļas degšana ir tas, kas man vajadzīgs. Sapnis par aiziešanu no darbu var būt līdzīga ilūzija.

Jā, es esmu aizgājusi no darba tādēļ, lai rakstītu, tomēr ne tikai. Man jāatzīst, ka tobrīd tas vienkārši nešķita tas, ko vēlos tik nopietni darīt - vadīt treniņus. Es nevaru teikt, ka tas nebija pareizi, noteikti bija, jo es klausīju sava sirdij, bet es nevaru teikt arī, ka tas bija pareizi, vai, ka bez šī soļa es nebūtu tur, kur esmu. 

Lai arī katrs autors sapņo par to nebeidzamo laiku, kuru veltīs grāmatām, realitāte mēdz būt citāda. Tu vari atskārst, ka pēkšņi ir grūtāk koncentrēties, tad mājas darbiņi uzklūp, tad jāiet sportot, nerunājot par spriedzi, kura var pieaugt bez noteiktiem ienākumiem un es neieteiktu to ignorēt, jo ienākumi no grāmatām nav stabili, paredzami vai milzīgi. Kā teica Elizabete Gilberte, viņa aizgāja no darba tikai pēc "Ēd, lūdzies, mīli" izdošanas, un arī tad esot par to domājusi ilgi. Būt tikai autoram, rakstniekam - tas ir skaisti, to var, bet šādu soli es ieteiktu spert tikai tad, ja tev ir pietiekami iekrājumi, vai atbalsts. Jāņem vērā, ka Amerika, Anglija, lielās valstis nozīmē arī citu tirāžu, citu naudas apgrozījumu, tādēļ šādi stāsti par pilna laika rakstniekiem tur nav retums. Bet tas nenozīmē, ka tu nevari uzrakstīt savu pirmo grāmatu, esot citās darba attiecībās! Arī es, lai arī nestrādāju ofisa darbu, manā aprūpē arvien ir mazs bērns un daudzas, ilgas rakstīšanas stundas ir tikai sapnis.


Ar to es gribu teikt, ka nav pareiza vai nepareiza laika, lai piepildītu savus sapņus. Reizēm tieši šis spiediens ir tas, kurš mūs mudina rakstīt un darīt citas lietas, par kurām sapņojam. Ja tu domā, ka aizejot no darba, tu izdarīsi vairāk – tas ir iespējams, bet iespējams, arī nē. Ja tev ir sapnis uzrakstīt grāmatu, dari to jau tur, kur tu esi. Es zinu autorus, kuri rakstījuši piecos no rīta, pirms darba. Tu vari rakstīt autobusā, kā to darīju es, vai naktīs. Neļauj, lai no sapņa tevi attur doma, ka to piepildīsi, kad pametīsi darbu.

 

 

0 comments

Recent Posts

See All

Комментарии


bottom of page