top of page
Search

Ziedleju saldējums, pirtīžas un piedošana



Mēs izkāpjam no mašīnas, un vaigi pārvēršas par slidotavu. Ir uzkritis sniegs, ar to kopā ciešā kamzolī ieradies sals. Šeit ir slikts internets, un daudz svaiga gaisa. Sveikas, Ziedlejas, sveika pirtiņa, sveiks dēliņ šeit pirmo reizi!

“Tu esi pieradusi darīt citu vietā?” Man pēc dažām stundām jautās pirtniece. Es pamāšu ar galvu tiešam pirts slotas trāpījumam. Mani tiešām vajadzētu kārtīgi nopērt, un ne tikai par to. Ne tikai par runāšanu citu vietā, par atbildības uzņemšanos, bet arī par tās neuzņemšanos. Es jau tikai domāju pasildīt kaulus, taču pirts vienmēr ir vairāk. Tā ir attīrīšanās, un tā liek padomāt.


Pirtīžas.

Pirms gada, kad izgāju no šīs telpas, es devos mājup un man reiba galva no rīta tā, nu tā, kā es būtu ņēmusi un izdzērusi divas pudeles vīna ar šņabi. Domāju, ka gals klāt, ka pārkarsusi, bet ārsts apstiprināja, ka ja būtu karstums pie vainas, man slikti būtu uzreiz. Nācās ticēt sajūtai – no manis būs izdzīts viss sliktais, visas gadiem lietotās zāles, hormoni un liekās domas. Tas neliedza man sapņot par šo pirti jau dažas dienas pēc tās beigām. Es zināju, ka atgriezīšos.

To, ka pirts nozīmē tīrību kā fizisku, tā garīgu, zināju, taču nezināju, ko man nesīs šī reize.

Dievs zina, ka šī vieta man ir īpaša. Vai arī būtu jāsaka, Dievs vien zina kāpēc. Nu mēs esam trīs – Dievs zina kā, un kāpēc, un tāpēc esam šeit. Atzīmēt, nosvinēt, noglāstīt, atpūtināt savus jauno vecāku kaulus.

Kad esam iekārtojušies, nolikuši mantas glītā, jo glītā stikla istabiņā, es paveru aizkarus, un man klēpī iekrīt ziemas pasaka. Gar logu aizcilpo vietējie suņi, gluži kā meža stirnas. Dīķis ir aizsalis. Apleju litru ar astīti tējas, lai apsēstos un ievilktu elpu. Pēc stundas esam pirts telpā. Silta, mājīga un mūsu šodienas vadītāji – Vilnis un Ivita. Ar Vilni esmu pazīstama, kaut mūs viņš vairs neatceras, mēs viņu aizmirst nespējam. Un tā, mums skaidro, ko nozīmē rituāls. Ar pirtīžām mums pirmā pieredze. Būtiski esot ar klātbūtni piedalīties un piedomāt.

“Kāds ir nodoms?” Vilnis jautā. Nodoms.. hmm.

“Padevība vīram,” droši atbildu. Pirts liekas vieta, kur varu atstāt daļu sevis. Nezinu, bet vīrs smejas. Laikam tamdēļ, ka pēc pusstundas, kad jāsaka vēlējums dēlam, esmu paspējusi izkliegt savu vēlējumu vēl pirms apspriedusies. Ha. Te nu tā padevība, bet es jau tikai mācos.

Šis rituāls ir paredzēts gan bērniņam, gan mammai un arī tētim – ieguvēji ir visi. Tiek simboliski spēcināta jaunā ģimene, iesvaidīta un nodoti spēka vārdi bērniņam. Viss notiek mierīgā tempā, harmoniski. Bērniņš tiek vannots, masēts, un no ādiņas izdzīti sariņi. Tad seko procedūra mammai divu stundu garumā, kur mani per, samīļo, samasē vēderu, palīdzot atgriezties vietā orgāniem, teikta pateicība dzemdei, aplej ar konstrastu ūdeņiem, un vēl pasniedz Ziedleju saldējumu. (Puncis pēc procedūras liekas savilcies un tvirtāks.)

Noslēgumā pirts prieks tiek arī tētim. Ķermeniski pirtniece aicina man atgriezties ķermenī, un noenkurot izjūtas nosaucot tās vārdā - jutu, ka esmu mierīgāka un nogludināta.

Pirts ir arī dziedināšanās. Kārtējo reizi man jāatzīst, ka esmu vilkusi līdzi pagātni.

“Nu, nu? Stāsti, kas tad notika ar tevi, ka kļuvi tik nedroša?” pirtniece man no jauna vaicā, kad esmu paziņojusi, ka man paliek neomolīgi tumsā, ar pirts slotām uz sejas. Ļauju klusumam norīt atbildes, bet pēc mirkļa tomēr atbildu.

“Elpo ārā, elpo ar skaņu šo nedrošību,” mani mudina. Bet ko es? Es KAUTRĒJOS izdvest skaņas. Man ir kauns būt skaļai, pamanītai. Es esmu pieradusi klusēt. Vēl vairāk, es tikai tagad saprotu, ka nemaz neesmu varbūt tā līdz galam piedevusi? Kas tas ir, ko esmu nesusi sev līdzi? Man šķita, ka viss izrunāts, pateikts, nogludināts, bet pirts ņem un izrauj vēl, un vēl, dzen manus pagātnes sarus, kas šķita jau maigi. Ak, ak.

Labi, labi. Un es elpoju, un es saku piedod, es piedodu sev, piedodu mīļajiem, piedodu, ka neviens neesam ideāls. Man jau tagad būtu jāsaka piedod dēliņ, jo es kā mamma arī neesmu ideāla. Šī NAV ideālu dvēseļu pasaule. Kāpēc esmu gribējusi, lai tā ir?

Pēkšņi, tikai dienu pēc tam, sapratīšu, kāda mīlestība stāv aiz šīs izpratnes.

Tā šī pirts kļuva par atgādinājumu, ko nozīmē piedošana. Vēl visu nākamo dienu es par to domāju, izjūtu un ielaižu pieredzi sirdī.

Lai man izdodas atcerēties, un tad būs kā teikts dziesmā - Būs mezgli, ko neatsiet Viens otram piedodiet, piedodiet Reiz izklīdīs migla un skaidrosies laiks Par mīlestību kļūs katrs gadalaiks Tad atklāsies pēkšņi kas zvaigznājos slēpts Piedošanā būs pārvērties grēks


Tā dēls tika pie pirmās pirts, un es pie atgādinājuma dzīvot piedošanā un mīlestībā. Brauciet uz pirti, tur notiek brīnumi, ja ielaižam tos sevī. p.s. Vai vari uzminēt, kas ir Ziedleju saldējuma galvenās 2 sastāvdaļas?

0 comments

Recent Posts

See All

Comentarios


bottom of page