Kāds būs pirmais ceļojums ar bērnu? Vai mums izdosies? Vai mēs vispār atpūtīsimies? Biju dzirdējusi tik daudzus viedokļus par šāda tipa, kopīgiem, braucieniem, ka manī bija skepse. Un tomēr, kad pienāca brīdis doties, es nespēju iedomāties to darīt divatā. Gastons tomēr šķita pārāk mazs...
Tā mēs devāmies trijatā savā pirmajā ceļojumā kopā. (Tobrīd Gastonam ir gads un septiņi mēneši.) Lasot par viņa vecumu internetā tiek teikts, ka tas nav labs vecums ceļošanai. Labākais vecums esot līdz 9 mēnešiem, kad bērniņš ir pavisam mazs. Viss, kas skaitās todleris ir apgrūtinoši, un es saprotu domu. Relatīvs vieglums jau atsākoties pēc trīs gadu vecuma. Un tomēr, mani iedvesmoja fakts, ka mans bērns vēl mazliet ir ar mieru pasēdēt ratos, tad nu, drosmi sasmēlušies, mēs devāmies.
Mūsu Horvātijas galamērķis bija Splita. Izvēlējos to, jo tas tuvu, un Horvātija esot draudzīga ģimenēm. Tomēr man, kā mammai, bija savas raizes. Kā mans bērns celsies 4 no rīta? Ceļš uz lidostu ir stunda. Kā mēs tiksim, vai viņš iemigs? Varu teikt, ka visas manas raizes tika brutāli aizslaucītas kā maza bērni šļupsti, kad ierodoties lidostā uz tablo parādījās sarkani burti – CANCELED. Tik daudz emociju, domu – ko tālāk? Lidot? Atcelt visu? Skatāmies e-pastu, un tiek piedāvāts lidot 14.00 pa dienu (lidostā esam 5.15), caur Igauniju. Ak jel. Vīrs ir dusmīgs, bērns samiegojies, un mēs visu bagāžu velkam atpakaļ uz stāvvietu. Ko nu?
Dodamies mājup, noliek bērnu uz agru dusu, un ēdam aukstus biezpiena plācenīšus, kuri bija paredzēti kā uzkoda. Mans lielākais motivators – es zinu, ka galā būs laba viesnīca. Labi, mūs jālido. Pat, ja ar pārsēšanos. Bet ak vai, vai tiešām mans bērns spēs to izturēt? Visas dienas mīcīšanos pa lidostām? Teikšu vien to, ka cēlāmies 4.00 no rīta un galā bijām 22.30 vakarā. Gastons ceļu izturēja, kaut tas nebija viegls un lidmašīnā viņam gulēt bija grūti. Uz 30mn viņš iemiga, bet tas arī viss. Paldies Dievam Tallinas lidosta bija patiešām mājīga un tas daudz deva.
Mums bija ceļojumu apdrošināšana, un mums bija TEORĒTISKI jāsaņem 300 eur kompensācija, bet Gjensidige pēc brauciena paskaidroja, ka nepienākas nekas, jo mums taču iedeva kuponus. Tāpat arī no AirBaltic mēs nevarējām saņemt neko, izņemt 10 eur kuponu kafijai un sviestmaizei, jo viņi vēlāk paskaidroja, ka lidojuma atcelšanas iemesls bija tehniska problēma. Ar šo atkāpi vēlos teikt, ka izvēloties ceļojuma apdrošināšanu, pārskatiet rūpīgi noteikumus un uzdodiet jautājumus, ļoti konkrētus jautājumus.
Vēlā vakarā, pēc auto izīrēšanas, mēs sasniedzām galamērķi. Mūsu naktsmājas atradās Duče – 45 minūtes no Splitas lidostas. Mūsu viesnīca bija viena no pretimnākošajām viesnīcām, kādā biju bijusi. Kaut bija vēls vakars, mums tika atnesta uzkodu plate, jo nepaguvām uz vakariņām. Šeit tad būtu derīgi minēt, ka nudien ilgi meklējām īstās naktsmājas. Bija varianti par apartamentiem, bet vīrs brīdināja, ka gatavojot ēst, nez vai es atpūtīšos. Un viņam bija taisnība. Mums nācās pacelt budžetu un apskatīt citas iespējas. Interesanti, bet šī bija no tām reizēm, kad es uzdevu sev jautājumu – bet, ja man ir ļauts sapņot, kā es gribētu? Nedomājot par to, vai es varu to atļauties, bet kā man gribētos? Jo pārāk bieži es noroku savus sapņus ar racionālo –tas nav iespējams, tas būs par dārgu. Un tad es sapratu, ja es nemaz neļaušu sev atzīties tajā, kā gribās, es nudien nekad to neiegūšu, ne tā?
Es gribēju divas istabas, lai noliekot bērnu gulēt, mēs varam būt otrā istabā, vai sēdēt uz balkona, balkons bija obligāta prasība, pie tam tāds, no kura bērns nevar izkrist, tāpat brokastis un vakariņas. Ideālā gadījumā mazu virtuvīti. Pēdējo mēs nedabūjām, bet mēs patiešām tikām pie divām istabām un half- board, kad bija lieliski. Tas bija dārgāk, nekā mūsu ierastais budžets, bet saskaitot cik maksā ēst ārpus mājām, tas galā šķita labs darījums.
Ierodoties apetīte nebija, tādēļ mēs nolikām bērnu gulēt, saraustītā miegā iemigām paši.
Nākamais rīts bija saules pieliets, karsts, jūra šalc un mēs patiešām esam Horvātijā! Pirmās brokastis bija kapitālas. Augļi, dārzeņi, ceptie labumi, olas dažādos veidos un dzirkstošais vīns, kuru vecāki izlaiž. Mēs apskatām viesnīcu, tai ir baseins uz jumta, baseins iekštelpās un tas viss ir iekļauts cenā. Ak jā, arī sporta zāle. Esam laimīgi. Te nu būtu laiks apskates punktiem, bet ko es varu pateikt – šis bija pirmais ceļojums, kad mēs iepriekš NEKO nebijām plānojuši un skatījušies. Šķita, pati nokļūšana galā būs varoņdarbs.
Tādēļ apskates punktus izvēlējāmies pavisam tuvu. Noteikti varu ieteikt glītu, mājīgu pilsētiņu Omišu. Tajā ir neliela Vecpilsēta, vietas, kur paēst, izdzert kafiju, ir pludmale, bērnu laukumiņš. No mūsu viesnīcas tā atradās tikai 3km attālumā. Varētu iet kājām, bet ietves tur nav gluži kā Latvijā, vietām beidzas, akmeņainas un saule karsēja tā, ka mēs neriskējām 40 minūtes karsēt bērnu ratos tikai līdz apskates vietai. Gar krastu kursē arī autobusi, un ceļojot tos droši varētu izmantot. Ceļojuma laikā uz Omišu devāmies vairākas reizes. Netālu bija bērnu laukumiņš, viss klāts mazos akmentiņos un saulē, bet bija.
Mazliet tālāk pilsēta Podstrana – ne tik glīta, bet ar lielu bērnu laukumu, pludmali un, protams, vietām, kur apēst saldējumu.
Splita –mūsu īstenais galamērķis. Jā, ko lai saka. Mani pārņēma sajūta, ka no Splitas gribās “split.” Jeb šķirties. Daudz cilvēku, ārpus vecpilsētas diezgan urbāna, kā mūsu pašu Ķengarags. Nekā skaista, taču tieši Splitas vecpilsēta ir liela un skaista. Tas jau tāpat kā pie mums, ne visa Rīga ir skaista, vai ne? Tāpat vērts pastaigāt pa promenādi un vecpilsētā ir arī Troņu spēļu muzejs. Vārdu sakot, apskatīt tur ir daudz ko, mēs ar bērnu ratiem apskatījām tikai daļu. Pasēdējām centrā, apēdām makaronus ar gaļu (Gastonam), saldējumu un laidām atpakaļ laimīgi atgriezties miera oāzē – plaža Duče.
No viesnīcas bija pieejama pludmale tieši pāri ielai, dvieļus deva bezmaksas, bet sauļošanās krēsli bija jāpērk, ko viņi skaidroja ar nodevu, kuru maksā valstij. Tas mūs nesatrauca, jo ar dēlu stundām sauļoties iespējams nebija, mēs pasēdējām kafejnīcā un ar to pietika. Vai pastaigājām gar krastu, uzkājot dvieli uz smiltīm. Pret ūdeni Gastons izrādīja bijību un iekšā Adrijas jūrā gluži nemetās.
Brangākais brauciens bija uz Krkas nacionālo parku. Tas gan bija kaut kas. Ar agru celšanos un ceļā teju 2h sastrēgumu dēļ, bet katras minūtes vērts. Jāpiemin, labāk braukt pirms vasaras, jo no jūnija ieeja ir 40 eur personai, kamēr maijā 20 eur. Parks ir burvīgs, var staigāt visu dienu, tomēr ar bērnu ratiem tas būs izaicinājums, lai neteiktu neiespējami.
Skaistākais ūdenskritums ir Skradinski Buk, un uz turieni ved prāmītis (30min.) Tas ir draudzīgs bērniem, nešūpo, un Gastonam patika. Līdzi biju sasmērējusi maizītes, bet uz vietas ir kafejnīcas. Ar ratiem izbraukt visas takas nav iespējams, tādēļ mēs pastaigājām nepilnu stundu un devāmies atpakaļ, ieturot pusdienas pilsētas centrā. (Frī, maizītes un salāti, diemžēl, klasika.) Taču šo parku ieteiktu visiem. Horvātija ir slavena ar savu dabu un tās parkiem, un mēs negribējām, lai ceļojot trijatā mēs neko no tā neredzam.
Katru reizi atgriežoties no ekskursijas, mēs atpūtāmies pie pludmales baseina, kur kokteiļi bija lētāki, nekā Rīgas centrā. Tas tā, lai jūs nebiedēt izslavētā dārzdzība, bet jau atkal, mēs nebijām Dubrovnik, kura atbilstot dārguma baumām. Arī ēdiens maksāja kā Latvijā. Nebija nekas ekstra dārgs, bet vasarā viss ir x2, tādēļ labāk ceļot ne-sezonā. Tāpat arī maijā bija pietiekami karsti, un bija, ko turēt rūpi, lai bērns neapdeg.
Kopumā būšana kopā bija veiksmīgai. Mēs devāmies uz jūru, kura bija pāri ielai, dzērām daudz kafijas, ēdām saldējumu, peldējām – Gastonam ūdens iepatikās pēdējā dienā. Horvātija ir draudzīga ģimenēm, ūdeni var dzert no krāna, visi ir laipni. Grūtākie bija tikai mirkļi, kad mazajam pietika būt vienā vietā, bet es biju gatava vēl pabūt kafejnīcā pie jūras vai baseinā, bet Gastonam jau bija citi plāni. Un tomēr man pašai šķita, ka ceļošana kopā nebūs nekāda atpūta, tomēr es kļūdījos. Tas bija citādi, taču bija arī tīkamais prieks par to, ka mazais cilvēks ir ar mums. Atpūta izdevās dēla diendusas laikā, kad pagulējām arī mēs. Tāpat mēs uz maiņām pieskatījām bērnu un devām atelpu viens otram. Ja kāda ome var braukt līdzi, tas ir lieliski. Galvenais ir saprast, kāds ceļotājs tu esi. Kas mīl komfortu? Piedzīvojumus? Jo ceļot var dažādi. Var ar budžetu, var ar lielākām naudām, tas nav tik būtiski! Galvenais ir būt atklātai pret sevi un nemelot, ka pietiks jau ar dzīvoklīti, ja tu zini, ka neciet gatavot ēst. Visu var atrast un izdomāt!
Protams, Horvātijā ir arī dažādas salas, vēl, un vēl, viss, kas palika mums citai reizei, jo šis bija pavisam citāds ceļojums – ar bērnu. Tas lika nomest apgriezienus, un tomēr ceru, ka mūsu stāsts iedvesmos kādu, kurš negrib gulēt tikai pie baseina, ka tas ir izdarāms. Ir iespējams apskatīt valsti arī kopā, un noķert mirkli atelpas.
Vai mēs ceļosim kopā vēl? Pavisam noteikti.
Es zinu, ka daļa cilvēku spļaudās par all inclusive, bet pieņemu, ka mūsu nākamais ceļojums varētu būt šāds, un nenoliedzu arī dzīvokļu variantus, kad dēls būs lielāks. Jo galvenais ir sajust, kā gribās tieši tev, tieši šajā brīdī.Daži praktiski nieki -
1. Nodrošinies ar pietiekami daudz maiņas drēbēm, pamperiem un uzkodām, jo nekad nevar zināt. Es biju paņēmusi par maz pamperu dēlam, jo nedomāju, ka pārsēdīsimies un 3h gaidīsim, bet lidostas aptiekā Tallinā varēja iegādāties nepieciešamo.
2. Ūdeni Rīgas lidostā dažās vietās var uzpildīt, un lidojot ar bērniem pudelīti ūdens līdzi droši var ņemt, tāpat kā bērnu pārtiku. Lidosta ir padomājusi, lai ģimenes ar bērniem varētu izmantot prioritāru drošības kontroli, kas ir patīkami.
3. Rēķinies, ka nekas neizdosies pēc plāna, tomēr centies ieturēt režīmu, lai nesajuktu prātā. Mēs centāmies ieturēt vismaz diendusu laikus un organizēt tos numuriņā, lai atpūstos arī paši.
4. Saproti kāds ceļotājs tu esi. Ja patīk būt pašam saimniekam, jāņem dzīvoklītis. Ja zini, ka vēlies atpūtu no ēst gatavošanas, apsver iespēju par labu viesnīcai ar vismaz brokastīm. Šajā reizē mēs primāri likām komfortu, tādēļ izvēlējāmies viesnīcu ar brokastīm un vakariņām, kad citkārt ceļojot divatā neesam smādējuši apartamentus.
Pats galvenais, izbaudi ceļojumu!
Nesanāca iekomentēt, laikam linka dēļ. Par kompensācijām no aviokompānijām ļoti labs raksts ir Sapņu mednieces blogā "Kā no aviokompānijas dabūt kompensāciju par atceltu vai aizkavētu reisu". Pēc ieraksta Googlē varēs atrast, linku ielikt neļauj. Gjensidiges atbilde ir nekorekta - iespējams, viņi nekompensē, jo nebija piedāvājumā, bet ar aviokompānijas kuponiem viņu gadījumā nav nekāda sakara. Turklāt tie ir uzkodu kuponi, cik nopratu, ne jau viesnīcu vai transporta.
Kompensāciju no Latvijā bāzētas aviokompānijas var pieprasīt 6 mēnešu laikā pēc lidojuma, tā kā ja laiks atļauj, noteikti mēģiniet pieprasīt, jo tehniskas ķibeles nav attaisnojums (attaisnojums būtu laikapstākļi vai terorisms) un kompensācija ir jādod, jo tā nosaka ES regula. Ja nedod, tad jāziņo PTAC.