Šis raksts manā datorā stāv gadu. Gadu neesmu saņēmusies ar to dalīties, un es pati nezinu kādēļ. Vai šķita, ja kaut kas pagājis, lai tas ir pagājis? Es nezinu. Tomēr laiku pa laikam, ikdienā ir tie brīži, kuri man atgādina par to, kā bija. Un, ja nu kādam šobrīd ir tā? Varbūt tieši to iemeslu dēļ ir vērts atrast savu balsi un pastāstīt.

Problēmas esot skolotājs. Ticiet, tajā brīdī es tā nedomāju. Es domāju, kā savu pretinieku piekaut, iznīcināt, izolēt, aprakt, jebko, lai tas netraucētu man doties pa manis izvēlētu ceļu. Šis laiks bija kā slikts sapnis, no kura esmu pamodusies, kā laiks zem ūdens, kur beidzot man ļauts ievilkt elpu. Bet par visu pēc kārtas. Ko tieši es apguvu daudzu gadu laikā, kurā manas attiecības ar ēdienu nebija veselīgas – pirmā daļa.

1. Ne viss ir zelts, kas spīd.

Nav iespējams noteikt, kurš cilvēks cieš no mazākām vai lielākām ēšanas problēmām. Ēšanas traucējumi nav tikai anoreksija. Manuprāt, tā bija svarīgākā mācība, par kuru paldies uztura un ēšanas traucējumu speciālistei Lailai Siliņai. Ēšanas traucējumi, traucēta ēšana – tie ir dažādi termini ar dažādu nozīmi, taču jebkurā gadījumā, diagnosticēti, klīniski vai nemanāmi, ja ēšanas problēmas traucē tavai ikdienai, tās ir īstas problēmas un tās ir jārisina. Punkts. Ļoti svarīgi to saprast, jo pārāk bieži sievietes norok savas grūtības aiz “tas noteikti nekas nav, tā ir visiem, es pati esmu vainīga, man vajag tikai saņemties.” Nē. Ar saņemšanos būs par maz.

Tāpat kā nav iespējams no pirmā acu uzmetiena (un patiesībā arī vairākiem) noteikt, vai kādam ir depresija. Mentālas slimības slēpjas. Un ēšanas problēmas ir viena no problēmām, kura mēdz slēpties arī pašam “īpašniekam.”

Tas nozīmē - ne viss ir tā, kā izskatās. Tā dāma, kuru tu apskaud, iespējams, svētdienās pārēdas. Kolēģe, kura vienmēr ēd tikai līdzi paņemto ēdienu, meita, kura satraucas par savu augumu, tā ļoti sportiskā draudzene? Mēs nekad nezinām, kas notiek otra cilvēka galvā, tādēļ neapskaud cita ķermeni. Tu nezini ne to, kādas pūles un pozitīvu disciplīnu tas prasa, ne arī ēnas pusi – cik neveselīgu ieradumu šis ķermenis patiesībā slēpj. It īpaši interneta vidē. Un tici man, esmu runājusi ar patiešām daudzām sievietēm. Netici visam, ko redzi, domā par sevi. Ja tu jūti, ka kaut kas nav labi, tad kaut kas nav labi.

2. Tev nebūs kontrolēt savu dzīvi – tajā skaitā ķermeni.

Es zinu, ko jūs teiksiet. Bet es kontrolēju savu ķermeni. Es kontrolēju to, ko ēdu, kontrolēju to, cik daudz kustos. Jā. Un arī nē. Viss nav melns un balts, bet reiz es nebūtu tam ticējusi. Es būtu teikusi, ja tu nespēj kontrolēt to, ko apēd, tu esi vāja. Tu nepietiekami kaut ko gribi, īpaši tagad, kad pieejamas mākslīgā intelekta aplikācijas, kuras uzskaita ēdienu. Tev būtu tikai nedaudz vairāk jāsaņemas.

Es biju jauna, entuziasma pilna meitene, kura ar kaloriju deficītu zaudējusi svaru. Tobrīd biju arī cilvēks, kas vēlējās iedvesmot, kuram šķita, viņš visu zina, zina, kā ir pareizi. Ēšanas traucējumi iemācīja, ka dzīvē viss ir savādāk.  Es apguvu, ka rietumu sabiedrības propaganda par to, ka spējam kontrolēt visu, ir nekontrolēti meli. Mēs nevaram. Mēs nekontrolējam visu, lai kā to vēlētos. Apstājies uz brīdi un padomā, vai tu tam tici? Vai tiešām tici, ka spēj kontrolēt visu savā ķermenī?

Daudz mēs varam ietekmēt. Tas nav par to, ka paceļam rokas gaisā un sakām, pff, gēni. Nē. Taču tas ir par izpratni – visi cilvēki nav un neizskatās vienādi, un nekad nebūs vienādi. Mums ir savas pieredzes, bagāžas, jā, arī apetīte, savs stresa līmenis,  ķermeņa uzbūve. Mēs esam dažādas. Ķermeņi ir dažādi.

3. Es sapratu, ka viena netikšu galā.

Līdz tam man šķita, ka ar visu jātiek galā pašai. Ka es esmu tik “stipra un gudra,” ka man nevajag palīdzību, ar visu var tikt galā pozitīva domāšana vai es pat nezinu, vēl viens skriešanas aplis, bet jebkura slimība, arī mentāla, ir komandas darbs un atbilstošs psihologs ir vajadzība, nevis ekstra.

Un zini vēl? Ne vien viena bez psihologa palīdzības, bet arī viena bez Dieva.

Tolaik, pirms desmit gadiem es iepazinu Dievu un atdevu daļu kontroli dzīvei pašai, nevis tikai sev. Par Dieva pieminēšanu savā grāmatā “Saki man, ka esmu tieva” esmu saņēmusi kritiku, bet varu teikt tādus vārdus, kādus reiz dzirdēju no 12 soļu programmas: “Ja tu vēl domā, kas ir Dievs, tu dzīvē neesi sasniedzis savu zemāko punktu.”

 Varat smieties, varat man neticēt, varat domāt tas ir pārspīlēti, bet tajā dienā, kurā aptvēru cik daudz man atņēmušas ēšanas problēmas, cik dziļas saknes tās bija ielaidušas manā dzīvē, patiesi jutos, ka zemāk nav, kur krist. Man neradās jautājumi, kas ir Dievs, kaut biju cilvēks, kurš par Dievu nebija daudz domājis. Tobrīd no tiesas lūdzu un cerēju, ka kāds par mani Augstāks saprāts eksistē un spēj vadīt manu ceļu, man palīdzot izkļūt no purva, kurā biju iestigusi.

4. Tavs iedomu ķermenis un svars nav tavs ķermenis un svars.

Reiz, kad zaudēju mazliet svara, draudzenes mani apsveica, bet es tikai noteicu: “Es iešu tālāk.” Mans mērķis bija 36. bikšu izmērs. Man bija iedoma, ka tas ir mans ideālais svars un ķermenis. Svētais trīsdesmit sestais. Citas sievietes taču ir 34. un zemākos izmēros, kādēļ es nevarētu? Diemžēl tā nebija taisnība, un tam bija augsta cena. Es iemācījos, ka lai arī spēju būt savā zemākajā svarā, tas nav mana ķermeņa ideālais svars, jo mans ķermenis tajā nejūtas labi un atsakās no svarīgām funkcijām, kā reproduktīvā sistēma. Kā jau teicu, mēs varam daudz, bet ne viss mums der. Ķermeņi un to prasības nav vienādas.

Šo īsi varētu reducēt arī līdz - kāda jēga būt tievai, ja esi nelaimīga? Kāda jēga braukt ceļojumos, kurus nevari izbaudīt? Kāda jēga no tās Kuldīgas ekskursijas, ka baidies paņemt baltu kafiju kaloriju dēļ? Kāda jēga no tā plakanā vēdera, ja tas nespēj iznēsāt bērnus? Patiešām, kāda īsti jēga?

Pieņemt realitāti, ka mans ķermenis ilgtermiņā nebūs tāds, kādu esmu to iztēlojusies nebija viegli. Tas nebija viegli, jo domas par sevi bija saindētas ar fantāzijām, tik daudz apslēptām idejām, ka tikai noteiktā svarā spēšu būt laimīga. Atlaist šīs fantāzijas, nozīmēja saprast, ka visu šo laiku esmu sev melojusi, tas nozīmēja saprast, ka man sāpējis, tas nozīmēja radikāli pieņemt divas lietas – es vai nu dzīvoju un ļauju pašam ķermenim parādīt, kāds tas ir, vai turpinu ciest (pārēsties, neēst, atkal pārēsties u.c.)

5. Izrādās, nogurums nav norma.

Kā tagad atceros dienas, kurās atgriezos pēc treniņiem pilnīgi bezspēcīga un gulēju, kaut bija dienas vidus. Man šķita, ka pie vainas ir treniņi, ka ir tikai loģiski, ka esmu tik ļoti nogurusi. Visu dienu. Atlikušo dienu...

Maza diendusa ir jauki, bet tas bija laiks, kad varēju gulēt 9h pa nakti, man nebija bērnu, un es arvien biju tik sasodīti nogurusi. Kad atsāku normāli ēst, man vairs nenāca miegs dienas vidū, man bija spēks trenēties un spēks dzīvot. Pietiekams ēdiens ir nepieciešamība.

6. Nenosodi citus.

Ak. Es dievināju pamācīt citus, radus, draugus, klientus par to, cik neveselīgs ir cukurs, pārgriezt acis, kad kāds veikalā uz letes krāmēja neveselīgu pārtiku. Jā, es taču bija jaunā trenere, es visu zināju pareizi. Tev ir diabēts, un tu uzdrošinies pirkt saldumus? Tev nav diabēta un tu pērc saldumus, tāpat slikti, jo pārmērīgs cukura daudzums izraisa nāvi, nezināji?

Es varēju dot šos labi vēlētos padomus it visiem, un saknē tie nav nepareizi, bet tie ir melnbalti. Divas patiesības var būt reālas. Ēdiena pārmērības ir kaitīgas, un pārtika nav arī panaceja, kura izraisa vai atrisina visas problēmas. Ja tev šķiet, ka esi gudrāks un labāks par citiem, visticamāk, tev ir nopietnas problēmas. Ar sevi.

7. Tu drīksti dzīvot tādā svarā un ķermenī, kāds tev ir un reizē strādāt ar sevi.

Es saprotu. Šis ir grūti. Šis ir grūti, jo es nedrīkstu, ne tā? Man jāsasniedz ideāls svars, lai dzīvotu. Pie tam, daudziem taču izdodas, mēs to redzam internetā vai ik uz soļa.

Man bija doma, ja neesmu ideāla, man noteikti jātiecas pēc tā, jo citādi... kam tas der? Sabiedrība paģērb, lai rūpējies par sevi un mums ir jārūpējas. Skaidri zināms, ka liekais svars nav veselīgi.  Taču, kad sieviete sirgst ar ēšanas problēmām, tas nav ar racionālu izpratni.

Atveseļojoties no ēšanas problēmām, mēs nekad nezinām, kāds būs mūsu ceļš. Nosodījums, kuru aprakstīju augstāk, var maksāt dārgi cilvēkam, kurš to saņem. Vēl tagad atceros kaunu, ar kuru gāju uz sporta zāli un domāju, ka visi redz, ka esmu pieņēmusies svarā. Jo es biju. Jo es atveseļojos, jo es centos sakārtot savu veselību, jo tolaik lietoju arī hormonu aizstāj terapiju un biju tik ļoti uzblīdusi. Bija smagi domāt par to, ka reiz spēšu būt laimīga. Es nespēju iedomāties, ka spētu elpot un eksistēt laimīgi pie cita svara. Izrādījās, es spēju. Patiešām spēju. Es spēju par sevi rūpēties, trenēties. Tie visi bija tikai domu maldi, ilūzija, kam biju pieķērusies. Mans ķermenis zināja labāk.

Divas lietas var būt patiesas.

Es varu gribēt zaudēt svaru un tas var nebūt iespējams.

Man var būt grūti pieņemties svarā vai samierināties ar jauno svaru un tas arvien ir pareizākais lēmums.

Es varu svērt citādi, nekā esmu iedomājusies un dzīvot. Turpinājums sekos. Līdz tam, padalies, vai šis ar Tevi rezonē?