Ar izsalkumu ir interesanti. Katrs no mums to jūt vairāk vai mazāk vairākas reizes dienā, vai tieši pretēji nejūt nemaz attiecīgu apstākļu dēļ. Ja esat ieturējuši kādas diētas, tad noteikti ir skaidras atmiņas par to kā ir gribējies ēst, varbūt pat bijis grūti iemigt vai koncentrēties. Vai tieši pretēji – sekojot aktualitātēm jūs paklausīgi esat ievērojuši uzkodu laikus ik pa dažām stundām, lai tikai nesajustu nekādu izsalkumu. Šis ir samērā populāri fitnesa diētu vidū. Ēd mazas porcijas, ēd ik pa 2h, uzturi cukura līmeni un tā joprojām. Nekas no tā nav viennozīmīgi pareizi vai nepareizi.
Tomēr izsalkums ir svarīga komponente, ar kuru būtu vērtīgi iepazīties un patiesībā pat izveidot draudzīgas attiecības. Man pašai šis punkts nevedas nemaz tik viegli. Pie tā es mazliet vainoju jau iepriekš minētās diētas. Ilgu laiku man ļoti nepatika just pat nelielu izsalkuma sajūtu.
arī vērst uzmanību uz citām kvalitātēm, kas mūsu ķermenim nepieciešamas – miegs, svaigs gaiss, masāža, atpūta no darba, brīdis klusumā. Kad es esmu patiešām izsalcis? Šis ir ļoti labs jautājums. Kā īsti saprast, kad esmu izsalcis? Visērtāk to ir izmērīt ar izsalkuma skalu, kur jūs iedomājaties, ka 1 apzīmē punktu, kur neesat izsalkuši nemaz, un 10 apzīmē punktu, kur esat badā, tiešām ļoti, ļoti izsalkuši. 1<------------------------------------------------------------------------------------------------->10 Nemaz negribu ēst Spēcīgs izsalkums Jūs varat izmēģināt jau tagad, lasot šo rakstu. Apsēdieties ērti, aizveriet acis vai mazliet pieveriet tās, ja esat darbā un veiciet pāris ieelpas izelpas. Sajūtiet savu ķermeni un pajautājiet, cik izsalcis es esmu? Visbiežāk pirmais cipars arī ir īstais. Katram šis cipars un izsalkums izpaužas citādi. Es zinu, ka tiešām ļoti vēlos ēst pie 8 un tas vēl ir brīdis, kad būšu spējīga izdarīt saprātīgus lēmumus attiecībā par maltīti un tās izmēru. Kas notiek, ja esam badā? Izvēlamies lielākas porcijas, treknāku ēdienu un to, kas sasniedzams vieglāk, tas ir normāli, tā ir fizioloģija, ar ko ir grūti cīnīties. Bet otra galējība, kas ir sastopama daudz, daudz biežāk mūsdienās - ja mēs ēdam, kad neesam izsalkuši? Kā ir tad? Cik mēs apēdīsim? Skaidrs - visu, kas ir uz šķīvja. Papildus tam –ar atbilstoša izsalkumu (nevis bada) ēdiens garšo daudz, daudz labāk. Pat visvienkāršākie rīsi šķiet baudāmi. Tā ir dabiska garšviela. Kā arī – ēdot tad, kad patiesi gribās, ir krietni vieglāk sajust sāta sajūtu. Iedziļinoties sajūtās samērā ātri jūtams kā cukura līmenis ceļas, kā piepildās vēders un kā mainās garšas. Tas ir īsts atvieglojums sajust to, kad pietiek dabiski, tā vietā, lai satrauktos – cik kaloriju man jāapēd pusdienās, vakariņās vai cik man atlicis. Tajā brīdī, kad sajūti sevi, tu saproti, kas ir miers. Miers ir tad,kad ēd, ko vēlies, no sirds izbaudi un pārstāj, kad tev pietiek. Bet kā notiek visbiežāk? Mēs ēdam, jo ir laiks ēst. Mēs graužam nemitīgi kādas uzkodas starp maltītēm, lai nejustu izsalkumu. Ļoti bieži, arī es reizēm, graužam it kā mazkaloriju produktus, dārzeņus, vai veselīgās alternatīvas, bez kalorju dzērienus. Mute kustās bez pārtraukuma. Vai šādi mazkalorju produkti veido lieko svaru? Nav viennozīmīgi, ka tā, jo arvien svarīgs ir kopējais apēstais daudzums, bet tas neatrisina jautājumu - kādēļ mēs nemitīgi ēdam? Mana pieredze ir plaša saistībā ar šo tēmu, jo īpašas grūtības vienmēr sagādāja uzkodas pēc vakariņām. Es vairs negribēju grauzt graušanas pēc dārzeņus. Es negribēju dzīvot autopilotā liekot mutē kumosu pēc kumosa aizpildot kaut ko, ko nezinu. Es apsēdos un ieklausījos. Atbilde mani pārsteidza. Kāpēc es baidos no izsalkuma? Bailes būt izsalkušai = bailes būt nemīlētai.
Tādi vārdi uzpeldēja manā apziņā un es patiesi aizdomājos. Vai cenšos piebāzt sevi ar ēdienu tā vietā, kad lūkoju iekšēji pēc kā cita? Un tā soli pa solim šis apzinātas ēšanas ceļš mūs ved pretim kaut kam lielākam par ēdienu. Pretim mums pašiem, mūsu vajadzībām. Jo kas gan ir izsalkums, tā ir tikai vēl viena sajūta. Kas notiek, kad to jūtam vieglā formā? Kā izpaužas izsalkums tev? Es pati izsalkumu jūtu vairāk galvā un ķermenī, mazāk vēdera rūkšanā. Visdažādākie signāli mums tiek doti – tukšuma sajūta, domas par ēdienu, grūtības koncentrēties, vēdera rūkšana, svīstošas plaukstas, aizkaitināmība. Ja esmu pārāk izsalkusi, varu just kā mana sirds straujāk sitas. Ir vērtīgi iepazīties ar saviem signāliem, atpazīt tos. Dienas gaitā vērst uzmanību dažādos laikos – kāds ir mans izsalkuma – sāta līmenis? Tas prasa vien pāris mirkļus, bet veido noturīgu saiti ar Sevi. Šādi tu iepazīsi arī savus limitus. Piemēram, es zinu, ka varu aiziet gulēt ar izsalkumu 4/10, bet 8/10 man būtu mocības. *Vai tas nozīmē, ka var ēst tikai tad, kad jūtams izsalkums? Nē. Tu vari ēst arī tad, ja tikko apēdi pusdienas, bet tavs kolēģis ir atnesis tiešām īpašu cienastu, ko vēlies nogaršot. Tas ir par izvēli. Ja tu to vēlies, tad apzināti un baudpilni nogaršo, ja nevēlies, tad pieklājīgi atsakies vai saki, ka paņemsi līdzi uz mājām gabaliņu. Tas dod izvēles brīvību – ja jūtu, ka esmu tikai mazliet izsalkusi pēcpusdienā, tad varu izvēlēties apēst kādu uzkdosu, kas remdēs izsalkumu pavisam nedaudz, jo pēc 2h jau paredzētas vakariņas. Tas apvieno iekšējo sajūtu ar ārējiem faktoriem. Pats svarīgākais, ko vēlos nodot - tas ir normāli, ja tu ēd bez izsalkuma vai citu faktoru dēļ. Šī prakse un tas, ko ieraugi sevī caur to - visu vēro ar ziņkārību, ar iejūtību, ar pieņemšanu. Tas ir ļoti, ļoti būtiski. Tā vietā, lai kritizētu sevi un nosodītu, nu re, atkal jau apēdu kaut ko, kaut nemaz negribēju, pavēro sevi. Ak, cik interesanti, jā es katru vakaru uzkožu. Kas man trūkst? Iejūtība pret sevi ir pamats, bez tās, es zinu droši, ceļš uz pārēšanos un sevis kritizēšanu ir bruģēts. Ziņkārība, iecietība, pieņemšana. Lai izdodas iepazīt sevi vēl mazliet, Zane