top of page
Search

Padel tenisa pieredze

Es necietu bumbu sporta veidus. Nekādā veidā un izpildījumā. Man nepatīk sacensties. Man tas nešķiet aizraujoši. Tad kā es nokļuvu padel tenisa kortā?


Teniss bija mans sapnis jau vismaz piecus gadus. Katru reizi, kad pavasarim iestājoties gāju garām Ādažu tenisa kortiem, es apsolīju sev, ka izmēģināšu. Kā jau ar tiem sapņiem notiek. Man patika doma par tenisu, taču tas nekad nenotika. Man nekad nebija īstā laika, saņemšanās vai kā savādāk. Darīšu kaut kad, kad būs vairāk laika, kad būs, kas pieskata bērnus. Tā ir savādā lieta par mums, cilvēkiem. Svarīgs ir īsts darbs, bet kā ar jautrību? Mēs cenšamies un vedam savus bērnus pa pulciņiem, bet kur tajā esam paši? Kāpēc hobiji sev neskaitās būtiski?

Hobijs ir lieta, kuru dari savam sirds priekam. Priekam. Man patīk šie vārdi. Reiz mans hobijs bija rakstīšana, un tāds tas ir arvien, pāraudzis mazliet nopietnākā nodarbē. Pie hobija es varētu pieskaitīt lasīšanu, kādreiz ēst gatavošanu, varbūt sporta zāli, tomēr to ir grūti nosaukt par hobiju, jo tā ir vairāk sevi aprūpe, bet to vismaz var saukt par laiku sev.


Kad pirms kāzām sēdējām mācītāja kabinetā, viņš teica, ka pārī katram jābūt hobijam. Mana topošajam vīram tāda nebija, un es teicu, ka viņam jāatrod hobijs. Pēc vairākiem gadiem, es facebook.com pamanīju reklāmu par padel tenisu, un teicu, ka varbūt tas ir interesanti. Protams, es ieteicu viņam, nevis gāju pati, cik tipiski, un viņš pēc laika patiešām pieņēma lēmumu izmēģināt.

Tā arī es nokļuvu līdz šai dienai, kad mums ir randiņš kopā, doties spēlēt padel tenisu.


Padel teniss bieži tiek raksturots kā tenisa un skvoša apvienojums. Padel tenisa korts ir līdzīgs tradicionālajam tenisa laukumam, tikai daudz mazāks (10 metri x 20 metri), un tam ir stikla sienas. Padel teniss ir viens no pasaulē visstraujāk augošajiem sporta veidiem, ko ir viegli apgūt un jautri spēlēt. Viena liela atšķirība starp tenisu un padel tenisu ir tā, ka padel tenisa raketei nav stīgas, ir izgatavota no grafīta un ir mazāka par tenisa vai skvoša raketi, bet pēc izskata ir salīdzināma ar galda tenisa raketi. (https://www.teniss.lv/kas-ir-padel-teniss-japamegina/)




Mēs dodamies uz laukumu tepat Ādažos, un mūs sagaida draudzīga trenere, kura ierāda man laukumu un pastāsta, kas notiks. Ievadam – apgūt bumbu sporta veidus man ir liels solis. Ziniet, ka mūsu ķermenim ir atmiņa par visu, kas noticis? Kas tāds ir ar mani un bumbu sporta veidiem. Es nezinu kādēļ, bet man tie nepadevās. Ne mest basketbola bumbu grozā, ne florbols, ne volejbols. Patiesībā to es necietu nemaz. Ne arī populārā tautas bumba. Es jutos kā mocībās katru reizi, kad skolā bija jāspēlē bumba. Un tagad, ar pieaugušā acīm, es nezinu, kādēļ tā. Tas taču ir jautri, bet tolaik man acīmredzot pietrūka kāds atbalsts. Es vienkārši nejutos droša un pašpārliecināta. Man jāatzīst, tā ir viena no lietām, kurai vēlētos pievērst uzmanību, kad augs mans bērns lielāks, tas, vai viņš nodarbojas ar kādu sporta veidu. Tas nav tā, ka es vēlos to uzspiest, vai cierēju uz profesionālu sniegumu, bet tas ir tā, ka sports paaugstina pašapziņu, un mūsdienās tas ir tik būtiski. Jo bērns, kuram nepadodas sports, vienmēr jūtas tizls. Papildus, sports nodrošina koordināciju, veiklību, spēku, kardio treniņu, vārdu sakot visu labo, ko gribam. Vēl šodien atceros, kā auto instruktors ievēroja, ka es nodarbojos ar sportu, jo man esot laba koordinācija un uzmanība uz ceļa. Tā bija tiesa, un viņš atzīmēja, ka jaunieši, kuri nesporto, esot tizlāki.


Sākot, apgūstot kādu sporta veidu no nulles pieaugušā vecumā, es ticu, ka es pārrakstu pagātni. Es uzdrošinos, es nebaidos un nesaku sev, ka nespēšu.

Mēs iesildāmies stāvot tuvāk tīklam, un man šķiet, spēle nebūs nemaz tik grūta, haha, līdz brīdim, kad ieņemam īstās vietas. Īsi sakot, protams, ka nekas jēdzīgs man nesanāk. Man iedod uzdevumu sist bumbiņu pret stikla sienu gurnu augstumā, un pēc tam servēt. Vienu reizi bumbiņa no pretējā laukuma trāpa man pa skaustu, bet citādi es iztieku bez traumām. Izņemot nākamajā dienā, kad man sāp roka, jo esmu nepareizi turējusi raketi. Nu nekas, no kļūdām mācās.

Pa vidu maz uznāk mazais besis, ka nekas nesanāk, bet pēc nodarbības jūtos pacilāta par to, ka es atnācu un izmēģināju.


Interesantā lieta, ko ievēroju vakarā, internets un virtuālā pasaule šķiet kaut kas tāls. To ierasti var just pēc brīvdienām, bet arī šādām īstām pieredzēm. To dopamīnu, kuru iegūstam īstu pieredžu laikā nevar iegūt caur internetu.

Šis tenisa veids arī ir ļoti sociāls, jo tiek spēlēts divi pret divi, tas nozīmē, mūsu telefonu paaudzei vērtīgi. Būtiski, notiek arī treniņi bērniem.


Zemāk dažas lietas, kuras es apguvu stundas laikā un attiecinu, ne vien uz padel tenisu, bet dzīvi:


-Pirms sāc, ieņem pareizo stāju.


-Ja tu nenomērķēsi, tu netrāpīsi. Jeb, trāpīsi, tikai sazin kur.


-Koncentrējies, jo nekad nevar zināt, no kuras puses nāks bumbiņa


-Sasprindzini, aktivizē vēdera presi. Spēks nāk no visa ķermeņa.


Pēdējais labi noder jebkurā situācijā, kurā nepieciešama griba. Saules pinumā esot mūsu gribas centrs. Tad nu, viss pareizi.


Man patīk jaunu sporta veidu izmēģināšana, tie sniedz daudz prieka, un savus sapņus nevajag atlikt neviena iemesla dēļ. Dzīve ir īsa. Radīsim jaunas atmiņas sev un savam ķermenim.

  Ja vēlies izmēģināt, šeit ādaži padel, un Rīga. Kāda ir Tava tenisa pieredze?

0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page