Mans (otrais) dzemdību stāsts

Es apčurājos. Tā es domāju četros un trīsdesmit minūtēs no rīta. Vai tiešām es mazliet... pačurāju? Tā jau saka. Nesalīdzini bērnus, nesalīdzini dzemdības. Un tomēr tieši to es daru, kad esmu iesoļojusi 39. gaidību nedēļā. Tagad, to rakstot, lēnām esmu spējīga noliekties un aizsiet kurpju šņores, bet tad? Tad es nezināju cik ilgi man vēl būs jāgaida. Lai ko teiktu sievietes, es nespēju iztēloties kāds mans mazulis būs, kad piedzims. Es reizēm sev pārmetu, ka sarunājos ar meitu par maz.

Uzrakstīt savu dzemdību stāstu ir kā pārgriezt nabassaiti. Nē, es neilgojos pēc piebriedušā vēdera, bet arī nepārdzīvoju par pēcdzemdību vēderiņu. Beidzamās nedēļās grūtnieces vairs nešķita nekas jauks un mīlīgs. Bet, lai saprastu manu dzemdību stāstu, būtu jāsāk ar to, kas tās bija otrās. Un ikviens turpinājums, tāpat kā ikviens stāsta sākums, tas atstāj pēdas un nospiedumus. Stāstus ir grūti pārrakstīt. Lai cik unikāla būtu katra gaidību pieredze, es prātā laiku pa laikam liku divus šablonus, kā man gāja toreiz un kā tagad.

Dzemdības? Tās izceļ manas ēnas, nedrošību, bailes, vēlmi izpatikt, tā atklāj visu to, ko labprāt es nerādītu. Kas ir mana lielākā nedrošība? 100% bailes no sāpēm un diskomforta. Divpadsmit stundu pirmajām dzemdībām, tas nebija ilgi vai daudz, bet tās atstāja bailes no sāpēm un nedrošības, vilšanās, mana vājuma jūru. (No kurienes šī vēlme būt stiprai?) Lai arī nojautu, ka ne jau sāpju pārvarēšana mani padara stipru, es tomēr tam ticu, jo šie stāsti par sievietēm lauvām, kur dzemdības sniegušas neapjaušama spēka pieredzi. Kur ir mans spēks, vai pareizāks jautājums būtu, kas ir mans spēks? Esmu un biju rūpīga grūtniece, kustējos regulāri, trenējos, es varēju visu, tikai vienu es nespēju. Būt lielā diskomfortā.

Dienu pirms dzemdībām

Otrdiena pienāca ar nepatīkami trauksmaino sajūtu, ka es kaut ko palaižu garām. Es zinu, kāda ir sajūta pēc ūdeņu noiešanas, tomēr pēc ārsta ieteikuma es devos uz rdzn, lai pārliecinātos, ka meitai viss ir labi. Tajā dienā man nāk miegs, jo jau nedēļu pirms lielā notikuma, guļu nelāgi. Man uzliek toņus, pārbauda un viss ir labi. Esot 1cm atvērums, 2cm garš dzemdes kakls, bet, ja es esot gatava, dzemdības var ierosināt. Tam es vēl neesmu gatava, lai arī termiņš jau 39+8. Es neesmu izgulējusies un, ja man nāk miegs, sāpes izjūtu skaudrāk. Tas ir nē no manis un mēms jautājums, vai meita ieradīsies pati? Var jau būt ierosināšana nav nemaz tik peļama, es vismaz spētu sagatavoties  -ome laicīgi atbrauktu. Jo arī tā ir lieta, kas pavisam citāda otrajā reizē. Tev jau ir “lielais” bērns.

Ar vīru dodamies paēst. Ginekologs mierina, ka drīz tiksimies un ilgāk par 40+3 es nestaigāšu, tad gan ierosinās. Principā man ir piecas dienas. Smieklīgi. Savā sapņu pasaulē es nodomāju, ka būtu tik labi, ja dzemdības sāktos no rīta. Lai bērns var aiziet uz dārziņu. Cilvēks domā, Dievs dara un reizēm? Reizēm Dievs dara skaistas lietas mums par prieku.

Otrdien dodos gulēt laicīgi. Gribu beidzot izgulēties, sev saku un pirmo reizi neizjūtu arī bailes no dzemdībām. Stacionāra apmeklējums ar jautājumu vai ierosinām šodien, mani padarījis rāmāku. Kā būs, tā būs. Naktī ap 4 dodos pačurāt un dzirdu podā kaut ko iekrītam. Nodomāju, laikam gļotu korķis, bet neskatos, korķis, korķis, tas neko daudz nemaina. Zinu, ka tas nav dzemdību sākums, bet gan kontrakcijas. Septiņos no rīta, kā labi iestrādāts mehānisms, sēžamies pie galda, un es jūtu mēnešreižu sāpes. Jūtamas, mazliet jāelpo, bet es jau arī esmu jūtīga pret sāpēm. Zinu, ka tās nav kontrakcijas, jo atkārtojas divas reizes un tad pazūd. Treniņš tātad. Deviņos no rīta jūtos kā pārgatavojies persiks, un dodos pastaigā ar suni.

Ejot ar suni sāpes turpinās, bet nelielas. Eju lēnām. Noeju 2 kilometrus, griežos atpakaļ, draudzene jautā vai esmu aizvien stāvoklī. Sadodu viņai pa ausīm un mēs ar Koriju atgriežamies. Glāstu viņa kažoku un domāju par pirmo reizi, kad mēs šādi pavadījām dienu gaidot Gastonu. Ir liela, pastiprināta apetīte pēdējo nedēļu un arī šodien. Gribās kebabu, bet kur nu ēdīšu kebabu? Apēdu, kas ir. Cenšos pagulēt, bet ik pa 20min iesāpas. Cenšos nepievērst nekādu uzmanību. Atpūsties. Lai kā censtos, ap trijiem sāku justies sagurusi. Sāpes ir samērā regulāras, bet īsas, ne tuvu minūti, drīzāk 30 sec un skaidrs, ka nevar būt īstās dzemdību kontrakcijas. Tā apgalvo arī internets.

Četros es tomēr saku vīram, lai sauc omi, prāts nav mierīgs.

Piecos esmu pateicīga, jo sāpes turpinās un par visu ziņoju savai vecmātei.

Sešos vecmāte man saka, diez vai šis pāries un smejas. Es patiešām vēl domāju, ka pāries. Tagad smejos arī es.

Septiņos turos pie zīdaiņu gultas malas, jo šādi šķiet ērtāk pārelpot. Un jā, es spēju elpot sāpēs, kas ir milzīgs pārsteigums, jo pirmajās dzemdībās sāpes bija tik milzīgas, tik spēcīgas, paralizējošas, ka spēju tikai vemt. Astoņos esam mašīnā, Gastons ir ar omi, lai mierīgi dotos gulēt. Manī ir tāds miers, ka viņam izdevusies šāda pāreja. Desmit minūšu nav sāpju. Braucam pa Tallinas šoseju, garām Baltezeram, un atkal domāju, re, atslābu un sāpes aizgāja. Tā jau arī kursos teica, jo saspringstam, jo vairāk sāp. Ha, bet tad jau atkal teju minūti ilga sāpe. Okei, šīs IR dzemdības.

Man tā gribās ēst! Nevaru izteikt, visu dienu mazās sāpes, un man tā gribās kalorijas, lūdzu burgeru, bet degvielas uzpildes stacijā tāda rinda un nākamā kontrakcija tik sāpīga, ka ātrāk vēlos nokļūt dzemdību iestādē.

Tur personāls jau zina, ka būsim. Laipni uzņem, aizpilda papīrus, nomēra vēderu un laiž uz dzemdību palātu, kur vecmāte mani apskatīs. Visi ir laipni, ļauj man iet lēnām un mierīgi, esmu pateicīga. Vecmāte Dagnija Štrausa mūs sagaida smaidīga un enerģiska, un jautā, vai tad tik traki, ka jāstutē sienas. Es izspiežu mazu smaidiņu. Mums ierāda dzemdību istabu, apjautājas vai viss kārtībā un es jūtos tik droši, mīļi uzņemta, un teju nebaidos uzreiz palūgt anestēziju.

Jā, sāpes var pārelpot, bet ir ļoti nepatīkami un mans mērķis, nodoms nebija izturēt vai izciest, bet tikt līdz stacionāram. Jūtos izpildījusi savu uzdevumu un, kad uzzinu, ka atvērums ir 5cm, esmu pateicīga, ka izturēju arī tik ilgi. Tas vienmēr paliks jautājums manī, kādēļ es nespēju izturēt vairāk, kādēļ diskormoforts ir tik liela lieta man, bet tā tas ir.

Anestēziju saņemu 21.40, bet atšķirībā no pirmās reizes, kur sāpes noņēma pilnīgi un 3 stundām, jau pēc h es jūtu nelielas kontrakcijas... ir tikai 22.40, raizējos, kādēļ tā. Vecmāte papildina analgēziju un, kad drīkstu, ceļos kājās. Kājas ir kā vate, turos pie vīra. Mani aicina aiziet pačurāt, uz wc eju 10 min droši vien, bet uz poda sēžos pati, dāmai ir savi likumi. Aizvien esmu badā un kādā brīdī palūdzu, lai aplej manu sauso zupiņu. Vecmāte pēc brīža ir klāt un es ēdu roltonu, jo iekožoties maizē kļūst slikti. Var tikai šķidrumu.

Otrā diena pēc dzemdībām un gājiens pa kāpnēm šķiet kā lielisks treniņš. Atkopšanās noris raiti, bet spēki jātaupa mazulim.

Neko neizčurāju, un tā bija arī pirmajās dzemdībās. Vēlāk man ievietos katetru.

Man ļauj stāvēt kājās arī uz toņiem, nevienā brīdī neesmu piesieta galdam.

23.40 ir pilns atvērums un es jūtu vajadzību spiest. Ar visu epidurālo. Esmu laimīga! Ne miņas no iepriekšējās pieredzes, kad nejutu neko. Guļu uz muguras, man negribās pozu eksperimentus, un spiežu. Tas. Ir. Grūti. Domāju par kursos dzirdēto, spiest tā, it kā vajadzētu pa lielam. Izklausās traki, kakāt ārā bērnu, bet tieši brīdī, kad daru tā, vecmāte slavē. Paldies, elpas kurss!

Pēc 35 minūtēm, Gabriela Roza ir man uz krūtīm.

Es zinu, man būtu jāsaka, laime, bet godīgi? Esmu vienkārši nogurusi. Neko nesaprotu, un viss ir miglā. Tajā naktī es vēl teikšu vīram, ka vai tiešām mums vajadzēja vēl vienu bērniņu. Emocijas ir milzīgas, un ne vien prieks, bet milzu skumjas, raizes. Daudzu raudu. Arī šis ir citādi, bet es zinu - mīlestībai nepieciešams laiks un jau pēc dažām dienām es smaidu.

Dagnija saka, plīsumu teju nav, neliela šuve un iegādāto sudraba spreju nemaz nevajadzēs. Oho! Ar visu spiešanu uz muguras... Ir nakts, gribās savā istabiņā, un pēc divām stundām tiekam aizvesti. Ļoti reibst galva, liekos gultā. Tas ir paveikts. Sākas mūsu ceļojums.

Laikam ejot, pieredze nosēdās un es aizvien vairāk saprotu cik svētīga tā bija. Lēnā iešūpošanās pretstatā šokam un tempa sāpēm, kas bija pirmajās dzemdībās. Es tiku sagatavota, un viss notika kā spētu vien sapņot – dabiskas dzemdības, kas sākas pa dienu, bez ierosināšanas. Sāpes, kurās varu elpot. Atbalsts. Atsāpināšana. Vesels bērniņš.

Sveika, meitiņ!

 Par šo pieredzi man gribās teikt tā. To nevar izsapņot, izprasīt, izlūgties, sagatavoties. Ir lietas, kuras vai nu Dievs piešķir, vai nē un tas ir kā vīziju tāfele, kurā reiz norāvu bildes ar bērniem. Vai nu būs, vai nebūs.  Es vairs negribēju būt cieta, mērķtiecīga un šķietami spēcīga, sasniedzoša, rezultatīva, jo tas viss ir fufelis. Es gribēju būt paļāvīga upe ar stipru pamatu. Lūk. Un mana dzemdību pieredze bija tik skaista, es uzskatu, ka man kā kontroles cilvēkam nāk smiekli kā Dievs mani pasargāja, uzlika savu roku un veda. Atbildot uz jautājumu, kādēļ nespēju paciest sāpes un, kur tieši ir mans spēks, es klusi spēju tikai nodomāt, ka šeit. Paļāvībā.