no pierakstiem līdz grāmatai

Pirms nedēļas, agrā darba dienā, klausos radio Skonto un Dons stāsta, kā tapusi viņa jaunā dziesma. Šķiet mūziķi tik reti dalās ar to, kur raduši iedvesmu saviem darbiem, bet man allaž patīk par to klausīties. Runāt par darba procesu man vienmēr licies intīmi. Tas ir kaut kas tāds, kas ir tikai ar mani un pat, ja mana grāmata devusies pie lasītājiem, pats process ir tikai mans. Arī tādēļ, ka procesu patiešām izbaudu. Sākot no idejas, pirmajiem vārdiem līdz beigu vārdiem, pateicībām, rediģēšanas un tā tālāk. Tagad tu noteikti smiesies un šī vispār būs liela vaļsirdība, bet pastāstīšu, kā rakstīju šo grāmatu.

Pirmās un otrās Kruasāna grāmatas rakstīšanas process bija krasi atšķirīgs. Varētu teikt, pirmo rakstīju ar sirdi, otrai pieliku arī prātu un pa vidu uzrakstījās arī divas pavisam citas grāmatas, kaut jau no pirmās grāmatas zināju, ka Kruasānam būs otrā daļa.

Kas atšķīrās un kā abas tapa?

Pirmā grāmata tapa no iedvesmas dzirksts. Otrā tapa no vēlmes turpināt un disciplīnas. Pirmajai nebija plāna, otrai bija struktūra.

Esmu teikusi, ka otro daļu sāku rakstīt uzreiz pēc pirmās. Sēdēju autobusā uz franču valodas lekcijām un rakstīju. Likās, man ir kāds liels noslēpums. Nav, savukārt, noslēpums, ka grāmata vēsta par galvenās varones ceļu un ilgām pēc bērniņa. Pienāca februāris, divi mēneši, kad biju rakstījusi, uzzināju, ka esmu stāvoklī. Kā es turpināšu rakstīt par neauglību, kad pašas dzīve apgriezusies kājām gaisā? Nē, es vairs nevarēju, likās, tā būs slikta zīme un godīgi, tas viss bija tāds Brīnums, ka bija jānopauzē. Tā otrā romāna daļa netika līdz galam pabeigta.

No pierakstiem uz kartona līdz grāmatai

Kad atvēru šo darbu otru reizi, bija 2022. gada ziema, pagājis teju gads un es teiktu, ka ja nebūtu licies smieklīgi, es būtu raudājusi, cik daudz labojama šajā tekstā bija. Pa šo laiku biju labojusi pirmo daļu un iestājusies, teju beigusi Literārās Akadēmijas prozas grupu, līdz ar to, uzzinājusi daudz jaunu instrumentu, par to, kā rakstīt. Līdz šim biju rakstījusi tā, kā māku, jeb nemāku, jeb sanāk. Mācījos procesā.

Akadēmijā no visa aizķērās tieši plānošanas daļa, jeb katras ainas pieraksts. Tas nozīmēja, ka es sāktu rakstīt nevis kā parasti, pie baltas lapas, bet ar konkrētām idejām, konfliktiem, notikumiem, kurus katrā ainā veidošu. Agrāk nebiju tā rakstījusi, man bija ideja par konfliktu, par to, ko vēlos pateikt, taču noteikti ne sīki un smalki aprakstīti notikumi. Nolēmu, ja man jāpārraksta viss melnraksts, es darīšu to pareizi. Vai vismaz citādi.

Dzīvoklī risinājās remonts un bija palicis liels kartons no jaunās izlietnes. Apgriezu to otrādi, sagriezu kaudzi baltu lapu un sāku pa vienai ainai. Tas nozīmē, ka īsumā pierakstīju katras ainas sižetu, emocionālo fonu, darbību, īsi, kā raugoties televīzijas seriālu.

Aprēķināju, ja mans romāns būs vidēji 80tk vārdu, man vajadzīgas aptuveni 40 ainas, no kurām 10 ievads, 20 vidus, 10 nobeigums. Zinu, ka neizklausās romantiski, bet šādai pieejai bija savi plusi.

Labums, ka šādi es varēju novietot kartonu redzamā vietā un redzēt savas grāmatas struktūru, varēju mainīt ainas vietām. Es izlēmu par labu diviem, paralēliem sižetiem. Šādas rakstīšanas bonuss ir mazāka iespēja iestrēgt, jo ceļoties no rīta, man būtu skaidrs, ko vēlos rakstīt. Tie būtu kā pieturpunkti, kurus atliek savienot. Līdz šim biju izmēģinājusi tikai baltās lapas versiju.

Kādas bija sajūtas?

Pie ainām strādāju mēnesi. Gan tādēļ, ka man bija mazs bērniņš, gan tādēļ, ka tas nebija tik viegli. Es mainīju tās vietām, meklēju labāko līdz jutos apmierināta. Kad patiešām bija jāsāk rakstīt, jāsaka atklāti, jutos nogurusi. Man bija sajūta, ka biju iztērējusi radošo enerģiju sīkumos, kaut gan patiesībā tas bija nepieciešams, palīdzēja man saskatīt darbu no malas, un bija arī prasījis daudz spēka. Visbeidzot rakstīt patiešām bija vieglāk, lai arī neizbēgami procesā šis tas tika mainīts.

Esot divu veidu rakstnieki, tādi, kas plāno pirms tam un tādi, kas iznēsā idejas galvā, un sāk rakstīt, skatoties, kurp stāsts viņus aizvedīs. Šis otrais veids bija mans un arvien ir mans, tomēr pieredze, kā rakstīt ar jau iepriekš izplānotām ainām, bija noderīga. Tā ļāva paraudzīties no malas un ātrāk izķert problēmas. Tā varētu palīdzēt tiem, kam grūti savu stāstu pabeigt.

Kas attiecas uz mani tālākos darbos, es tomēr izjūtu vairāk radošuma rakstot no nullītes, lai arī tas ietver vairāk kļūdu un labošanas, man tas strādā labāk. Šo metodi ar ainu sarakstīšanu pirms tam mēdzu izmantot, kad jūtu, iesprūstu. Tad pakāpjos atpakaļ, pierakstu, kas noticis, kas varētu notikt un parasti ar to pietiek, lai dotos tālāk nezināmajā. Esmu novērojusi, ka neliels haoss nav nekas tāds, no kā baidīties, tomēr konfliktam jābūt, idejai jābūt un, ja kādā brīdī kaut kas no tā sāk zust, ainu pierakstīšana arvien ir palīgs. Beigu beigās, no visa mazliet, jo galvenais ir stāsts.

  Varbūt ir kas tāds, ko vēlies uzzināt papildus šim? Varbūt padalīties ar savu pieredzi? #kāuzrakstītgrāmatu #romāns #galdiņutrijiem