Ceļojums ar zīdaini un trīsgadnieku. Sveika, Malta!

  Šo gadu laikā esmu pildījusi neskaitāmas vannas bērniem. Nevienu sev, jo mājās vannas nav. Tagad vanna viesnīcā pildās ar ūdeni, un es iešu vannā. Es, nevis viņi. Un, kamēr pildās ūdens, varu uzrakstīt par mūsu ceļojumu un to, kā viss sākās.

Vai var izstāstīt bažas, kādas pārņem jaunos vecākus, kad viņi saprot, cik daudz mantu nepieciešams paņemt līdzi vienam izbraucienam visai ģimenei uz nedēļu? Ceļojums vēl nav sācies, bet es jūtos kā izaicinājumā. Podiņš. Jūs varat smieties, bet mans trīsgadnieks atsakās nokārtoties uz lielā poda, tas nozīmē, ka man jāiestumj IKEA bērnu pods līdzi. Koferī! Bodiji zīdainim, bikses, pamperi! Tie aizņem kaudzi vietas. Maiņas drēbes brālim, apavi, peldbikses. Godavārds, kad koferi sakrāmēti, es jūtos kā paveikusi varoņdarbu.

Sajūtas pirms ceļojuma es sauktu par augsta līmeņa stresu. Kad šo plānoju, man tā likās izcila doma, bet jo tuvāk tas nāk, jo nervozāka jutos. Tas, kas vēsā oktobrī man šķita lieliska ideja, ceļojumam tuvojoties sāka šķist kā pārmērība, kā neiespējamā misija. Jā,  zinu, cilvēki ceļo uz tāliem galamērķiem arī ar trim bērniem, bet es nekad neesmu bijusi tik elastīga, es viegli topu pārstimulēta un beigās raizējos, v pieredze sevi atmaksās. Es raizējos par to, kā nokļūsim, vai kāds raudās, cik daudz, kā mums ies un tā uz apli.

 Līdz beidzot pienāk ceļojuma diena, mēs noguļam līdz 7.00, un tā jau ir veiksme. Tiek sasmērētas pēdējās maizītes, sagriezti dārzeņi, esmu gatava visam, jo laiks lidostā, laiks ceļā būs jāpavada dažādi. Maltā neesmu bijusi, bet ja tur sola sauli, esmu gatava doties. Jāsaka atklāti, ka šī vasara pat man atstāja sajūtu, ka esmu atdzisis asfalts un man ļoti, ļoti gribējās siltumu kaulos, ka biju gatava uzņemties risku, ko sauc ceļojums ar mazajiem.

Līdz lidostai no Ādažiem nepilna stunda, tā norit veiksmīgi un varu atviegloti uzelpot. Rindas uz bagāžas kontroli ir niecīgas, un mēs atstājam nomātos YOYO ratiņus, lai tos ņemtu līdzi salonā. Beigās tomēr tiekam pierunāti, ka varam tos nodot pie lidmašīnas un Maltā mums tos atdos. (Uzreiz saku, tā bija kļūda un neviens mums ratus neatdeva, bet tie bija jāsagaida pie lielās bagāžās, un mazulis visu ceļu jānes rokās. It kā nekas, tomēr 8kg nav arī tik maz, ja pie otras rokas ir lielais brālis.)

Lidojums ar bērniem paiet veiksmīgi, mazliet nogurdinoši. Mazulīte ilgi neguļ, 25 minūtes, Gastons ceļā nedomā snaust, bet galā pierunājam uz brītiņu. Stunda līdz lidostai, divas ar pusi lidostā, trīs ar pusi lidmašīnā, stunda līdz viesnīcai, kamēr meklējām īres auto, kas atradās citā ēkā, es patiešām nevarēju saprast vai bērniem to vajag. Tomēr jautrākais tikai seko. Kad esam tikuši pie mašīnas, abus bērnus sasēdinājuši sēdeklīšos un es varonīgi turu navigāciju, uz brīdi šķiet, ka šīs ir manas beigas.

Braucot uz viesnīcu, man jāelpo daudz un dziļi, lai arī mans vīrs ir izcils šoferis, esmu bez nerviem braucot piķa melnā tumsā pa tik šaurām ielām, kas šķiet vienvirziena, pa pretējo pusi, jo Maltā šoferis sēž labajā pusē, pie tam, sastrēgumu laiks. Nav tā, ka domāju, ka miršu, bet ir pietiekami nepatīkami, lai teiktu, ka nekādas ekskursijas negribēšu, kaut mašīnu ar diviem bērnu krēsliem esam ņēmuši tieši tādēļ, lai nesēdētu uz vietas all inclusive viesnīcā.

Tomēr beidzot vakarā esam galamērķī. Personāls šķiet saguris kā saulē pastāvējuši salātiņi, bet pie savas istabiņas tiekam, kas ir galvenais, pareizāk pie divām istabām, jo numuriņā ir divas istabas. Braucam ar bērnu otro reizi un zinām, ka visiem palikt vienā istabā būtu neiespējamā misija. Vai nu divas istabas vai apartamenti. Vakariņas paēdam mazliet steigā, jo visi saguruši, un kurš katrs brīdis draud ar Gastona  asarām, jo visu ceļu viņš turējies godam. Atmosfēra restorānā kā uz lielceļa, vīnu var izliet no krāna, bet mums ir divas plašas istabas un dzimšanas dienas baloni. Vēl tikai pajautājam pēc zīdaiņa gultiņas, un laiks doties pie miera.

Otrā diena, kas ir arī mana dzimšanas diena

Pirms bērniem es teicu, ka nekad nebraukšu ar bērniem ceļojumā. Kāda no tā jēga? Nav iespējams atpūsties un tā tālāk. Bet te nu es esmu. Mājās tielējos, ka negribu piemaksāt 150 eur par skatu uz jūru, bet atbraucot tomēr esmu gandarīta. Pirmā nakts paiet saraustītā miegā, tomēr bez murgiem.  Un ir arī ierastais, māsa ceļas tikpat dūšīgi kā mājās. Un tas ir bieži. Reizēm jūtos bezspēcīga.  Gabriela Roza ceļas 5.00 pēc Latvijas laika, kas ir 4.00, pēc vietējā, jo Maltā jāpagriež stunda atpakaļ, un es ņemu viņu sev klāt. Mums izdodas nogulēt līdz 6.30 pēc vietējā laika, kas ir sasniegums. Nespēju aizmirst ceļu un kopumā pagulēt grūti, tomēr pieceļoties ir jauki. Šeit patiešām spīd saule. Tā, ka pa īstam, pa īstam un tā ir laime. Neviena paša mākonīša.

Necerēju, ka novembra vidū laiks būs tik patīkams. Domāju, ka trāpīsim uz kādiem +17, taču esam kļūdījušies un nedēļas laika prognoze ir stabili 23-24 grādi!

Drīz uzzinām, ka Maltā rozetēm nepieciešami pārveidotāji, kuru mums nav. Tas būs dienas uzdevums. Kamēr vīrs palīdz saģērbt mazos, uzspiežu viņam ātru buču, un dodos uz sporta zāli, domāju, ka būšu vienīgā, bet tur mani sagaida jau pieci citi vingrotāji. Zinu, ka daži mani nesaprastu, sporta zāle atvaļinājuma laikā, bet man visas nedēļas garumā tas ir retais brīdis vienatnē, un pēc slodzes es jūtos labāk. Lēnā solī noskrienu 30 minūtes, izpildu dažus spēka uzdevumus, un dodos brokastīs kopā ar Gastonu, jo māsai jau laiks pagulēt pirmo miegu, pagājušas divas stundas. Tā māsa paguļ ar tēti, un mēs ejam ēst.

Izvēle ir pietiekama, tomēr olu kultenis ir tāds, ka otro reizi to ēst negribēju ne es, ne vīrs, ne dēls un mans deguns jūt, ka cīsiņi nav no kvalitatīvā gala un tā tālāk. Labi, neliksim uzsvaru uz ēdienu, tomēr atzīmēju prātā, ka tā noteikti nav labākā virtuve.  Gastons loba iekšā pankūkas, es dzeru kafiju, nesūdzēšos, bet tā arī nav izcila, taču skats uz jūru ir dievīgs. Tīri zilā ūdenī peld jahtas, laivas un kuģīši. Ir skaisti. Pēc brīža jau pievienojas vīrs ar meitu, jo esam ēduši teju pusstundu, es atnesu vīram kafiju un ar Gastonu nolemjam mazliet izpētīt apkārtni, jo viņš sēdēt vairs negrib.

  Mēs nojautām, ka pabūt kopā izdosies daļēji un tas nekas. Tāda šobrīd ir mūsu realitāte, alkas un domas, kad tad īsti būs tas laiks mums, laiks, kad nebūsim pārguruši, laiks, kad atjaunosim savu pāra saikni, laiks, kad būsim. Tādos brīžos sev mēdzu atgādināt, ka tāds laiks jau bija, tagad ir cits laiks.

Pirmais āra baseina apmeklējums norit kopā. Tie ir plaši un jauki, un... auksti. Protams, lai arī pa dienu gaiss iesilst līdz 24 grādiem, naktī tie ir knapi 15 un ūdens nav sasilis. Bet bērns nebūtu bērns, ja nepaņemtu labāko no visa, viņš iet par spīti visam. Es patiešām sauļojos. Tas ir kaut kas. Kamēr Gabriela spēlējas man blakus, manu ādu glāsta karstums.

Taču manu paradīzi iztraucē vēl viena Gabrielas diendusa. Viņas nomods šobrīd ir ap 2h, bet pēc 25min spēka dusas mazāk.. Tiesa, nu jau tuvojas 3h un iemidzināt saulē man viņu neizdodas, jo viss viņai šķiet saistošs. Es biju sasapņojusies, kā viņa čučēs man pie krūts un es tikai turpināšu zvilnēt ar grāmatu, bet tas paliek sapnītī. Mājam ardievas puišiem un atgriežamies numuriņā. Silda tikai apziņa, ka pirmos saules starus noķērām. Gultiņā viņa iemieg pavisam labi un mierīgi.

            Šodien man aprit 33 gadi, un vīrs rezervējis restorānu. Šajā viesnīcā katram ir iespēja vienu reizi ēst ne vien kopējā bufetē, bet arī kādā no pieciem restorāniem. Tos nepieciešams rezervēt laicīgi, jo pieprasījums augsts un esam to paveikuši ar aplikācijas palīdzību.

“Salia” mūs sagaida ar rāmu, piezemētu atmosfēru. Pulkstenis ir 18.00, tiek piedāvāta “Sharing menu”, kas nozīmē vairākus ēdienus, kurus dalīsim. Viss ir lieliski, taču pēc stundas mēs neesam tikuši pie otrā ēdiena, Gastonam jau sen pieticis un Gabriela čīkst, es esmu uzvilkusies, gājusi viņu barot un varu sniegt verdiktu, ka restorāns ar maziem bērniem ir izgāšanās. Labi, ne gluži, neviens jau neraud un nekliedz, bet tas tomēr nav viegli un es negribu dēlam nemitīgi aizrādīt, ka kājas likt uz krēsla nevar, jo... viņš ir tikai bērns. Es labāk izvēlos viņam piemērotu vidi. Mēs dodamies, un tikai tad es tā pa īstam atslābstu. Steiks bija izcils, apkalpošana jauka, tikai šķiet, tā ir jauka, jo viņi kolekcionē atsauksmes. To vēlāk pamanām, ka katrs apkalpojošais personāls pasniegs vizītkarti ar QR kodu un savu vārdu, lai TripAdvisor varam atzīmēt viņa labos nodomus...

Trešā diena

Šeit ievelku svītriņu, jo trešo atvaļinājuma dienu es... noslimoju. Varbūt tas ir trešās dienas lūzums, bet kad vakarā esmu pie poda un vemju, es patiešām gribu mājās. Bet par visu pēc kārtas.

Rīts kā jau rīts, meita iesākusi jau ilgi līmēt miegu no 5.00-6.30 man guļot pie krūts, ar krūti mutē. Neteiktu, ka esmu sajūsmā, bet ja man jāizvēlas starp celšanos vai miegu, izvēlos miegu. Tā mēs guļam. No rīta jūtos ne visa enerģiska un šoreiz saku, ka uz sporta zāli var doties vīrs. Kaut ko stiepjos un daru, bet pārsvarā esmu vienkārši neiecietīga. Brokastis gan paēdu un pat izeju nelielā pastaigā, bet vēlāk aizmiegu kopā ar Gabrielu un tas kaut ko nozīmē. No rītiem es neguļu pat tad, ja nakts bijusi patiešām slikta.

Termometra man nav, bet zinu, ka esmu slima. Mēs vēl aizejam pie baseina, es noķeru patiešām karstas saules starus, bet tad jau ir pavisam skaidrs, ka esmu slima. Negribās ne pusdienas, neko un temperatūra kāpj. Bet esmu atvaļinājumā, vai ne? Es nevaru gulēt visu laiku, tādēļ pēc diendusas un pusdienām, kurās apēdu vairāk saldumu, es iedzeru zāles un mēs braucam uz Akvāriju. Izrādās, Maltā ir arī pavisam normālas šosejas, nevis bezceļi, kādus “baudījām”, no lidostas.

Mellieha Bay, jeb garākā smilšu pludmale Maltā, kur pāri ielai arī mūsu viesnīca

Vīrs apceļ mani, ka akvārijs ir sliktiem laikapstākļiem, tomēr tās ir patiesi jauks apskates objekts. Biļetes cena vienam bija ap 16 eur (mums bija atlaižu kupons no viesnīcas), un ekspozīcija ir interaktīva. Iekšā ir jauks suvenīru veikals, savukārt ārā lielisks bērnu rotaļu laukums, kuru var izmantot arī bezmaksas, neapmeklējot akvāriju. Šī ir arī skaistu skatu vieta. Tā nu es sēžu, zīdu un domāju vai tomēr šī bija laba doma, jo man nav labi. Tomēr bija vērts izbraukt, galu galā, mums ir noīrēta mašīna un visai drīz arī atgriežamies numuriņā. Esam ievērojuši, ka ap plkst. 15.00 Gastonam uznāk emociju vētras, viņš ir noguris. Tādos brīžos nogurusi esmu arī es, vēl vairāk, ja nav spēka. Noguļu ar Gabrielu arī pēdējo diendusu. Šeit vispār būtu jāmin, ka otrais bērns patiešām izdzīvo pavisam citu ikdienu, nekā pirmais un pielāgojas itin viegli. Kad pamostos, saule norietējusi un laiks vakariņām... kuras man nemaz negribas. Ir šķērmi, bet jāiet, citādi nākamā ēdienreize būs tikai no rīta un es neesmu ēdusi kopš pusdienām, man jāieēd kaut kas neliels, lai būtu spēks, tomēr īsumā, tā ir slikta ideja un mēs esam tur, kur es sāku.

Viss, kas notiek pēc tam, lai paliek pagātnē. Varu tikai teikt, ka ēst vakariņas bija kļūda. Tomēr nakts dara brīnumus, es izsvīstu un topu vesela. Jo arī, vai tad mammām ir varianti? Es varu gulēt novēmusies, bet man taču tāpat jābaro...

Maltas akvārijs - āra rotaļu laukums (bezmaksas)

Ceturtā diena...

 ienāk ar pirmo atvaļinājuma sajūtu un arī izjūtu, ka viss, ko piedāvā all inclusive apnicis, tādēļ kā tāda izvēlīga dāma lobu iekšā brokastu pārslas ar jogurtu. Laikam bija vajadzīgas trīs ieskrējiena dienas un viena attīrīšanās diena (bez kuras gan labprāt būtu iztikusi), lai no rīta es patiešām saprastu, ka atrodos Maltā. Vietā, kur novembra vidū zilajās debesīs ieķēpājušies vien daži, nelieli pūku mākoņi. Beidzot, pēc brokastīm, sajūtu sāļās jūras smaržu, izbaudu rītu pie baseina un nesteidzos. Sāk izveidoties atvaļinājuma ritms.

  Vīrs ar Gastonu dodas uz tuvējo Starbucks, iedzer svaigi spiestu sulu un kafiju, tas jau nekas, ka pirms 20 minūtēm mēs beidzām brokastot, gribās jaunas vēsmas, es tikmēr midzinu māsu un tad mēs satiekamies pie baseina. Novembris Maltā ir nesezona, cilvēku ir mazāk un pie baseina jaušams patīkams miers. No rīta ūdens vēl sāpīgi kniebj, bet nepaiet ne desmit minūtes, kad manas pēdas pierod un Gastons jau skrien iekšā. Māsa atpūšas ēnā kopā ar vīru, kad viņu pieskatu es, ar vienu aci varu arī palasīt. Ir, ir tā īstā brīvdienu sajūta.

Pēc vakardienas ekskursijas mēs pieturamies mājās, un pēc diendusas dodamies tikai uz jūru, kura tepat, pāri ielai. Tā, cita starpā, ir arī lielākā smilšu pludmale Maltā. Mellieħa Bay. Mums veicies. Noīrējam saulessargu (divi krēsli un saulessargs ir 18 eur), bet es vēl izmetu aplīti pa promenādi, kamēr Gabriela guļ trešo dienas miegu. Ātri saprotu, ka nepieciešama cepure, kuru atrodu viesnīcas veikaliņā. Jā, šeit padomāts, lai tūristi savu naudu varētu iztērēt uz vietas.

Vietējais Starbucks, kur mums esot 10% atlaide, bet tādu nepieredzējām :)

 Šodien daudz sanāk domāt, kā bija vieglāk, ceļot ar vienu bērnu, kuram 1.5 gadi vai tagad? Ar pusotrgadnieku daudz kas vieglāk, viņu varējām iesēdināt ratos un braukt pat garākās ekskursijās, kurās staigāt, ar trīsgadnieku paiet varam tikai tik, cik viņš gribēs, mēs neriskējam uz lieliem gabaliem. Savukārt, zīdainim vēl pateicīgs vecums, jo vēl nerāpo, tomēr daudzās diendusas prasa ieturēt režīmu. Māsa var pasnaust mašīnā, ratos, bet tikai īsus miegus līdz 25 minūtēm, tādēļ galvenās dusas tāpat organizējam viesnīcā.

Par viesnīcu, šeit nav daudz, ko teikt, es domāju esam trāpījuši veiksmīgi, kaut man paliek sajūta, ka šī būtu drīzāk ļoti laba 3*, nekā 4* viesnīca, īpaši ņemot vērā, ka summa par nakti nebija nemaz tik maza. Ir lietas, kas patīkami pārsteidz, kā sakarīga sporta zāle – viesnīcas līmenim, divi balkoni, plašas istabas, liels baseins, tomēr kopumā telpās jaušams sagurums. Sevī nemitīgi dīloju, vai šeit brauktu vēlreiz, vai ieteiktu? Plusu ir daudz, smilšu pludmale, lokācija, tomēr kaut kas to visu velk arī uz leju.

Piektā diena

Skudru pūznis kļūst mazāk biezs. Cilvēki nobijušies no nesezonas paliek mazāk, un mēs beidzot varam baudīt mierīgas maltītes. Pat nestādos priekšā, kāda ir atmosfēra sezonā, ja novembra sākums ir bijis tik aizņemts. Vakaros iedomājos par mājām un atsvaidzinošo priežu smaržu. Tas nu ir fakts, gaiss nekur nav tik labs kā mājās. Ne Francijā, ne Maltā, ne Grieķijā, nekur. Tikai mājās pie meža smaržo tik tīri, svaigi, ka gribās pilnas plaušas. Šeit smaržo jocīgi. Viesnīcā nav tik laba ventilācija un ienāk dažnedažāda smaržas. Liftā allaž kāds iesmaržojies un dienvidu karstumā katra smarža uzbango spēcīgāk.

Šodien dodamies otrajā ekskursijā uz pilsētiņu Mdinu. Līdz Valletai tā arī nevaram saņemties doties, jo waze uzrāda 50 min, taču Mdina patīkami pārsteidz. Glīta, vēsturiska. Paliels placis, kur bezmaksas novietot auto, tomēr tāpat pilns, tādēļ, kamēr vīrs meklē vietu, es staigāju ar Gabrielu, kura šoreiz atsakās čučēt. Kad puiši pievienojas, pievienojas arī māsas raudāšana. Es riņķoju, riņķoju, līdz piestāju pie kāda glīta soliņa. Hmm, bet tūristi tik cītīgi vēlas šo soliņu nobildēt. Labi jau, ka nezīdīju uz tā, izrādās, tas ir populārs apskates objekts. :) Šādi ejot nāk mazās atmiņas par ceļošanu divatā, kad varējām vākt tūkstošiem soļu, bet tagad katrs no soļiem ir pārdomāts. Gastons dievina kafejnīcas, tādēļ viņi ar tēti ietur launagu, un es izbaudu mazu eksursiju.

Atpakaļ ceļš vairs nav tik veiksmīgs, Gastons apvemjas, mēs sastrīdamies un paliek tas jocīgais jautājums, vai šis viss ir tā vērts? Vakarā nonākam pie secinājuma, ka ir, protams, ir, vien paliksim pie vietas. Nē, mēs neesam tie visu spējīgie vecāki, kas visu pagūs redzēt. Mēs redzējām mazliet, un būsim ar to mierā, jo strīdi un stress nav tā vērti.

Sestā diena

Esmu pamodusies pie jūras. Dienas šeit daudz nemainās, kā ir zilas debesis, tā ir. Svētdiena ir sastrēgumu un vietējo diena. No ielas plūst hiphops un mūzika nerimstas līdz saulrietam. Numuriņā knapi varu pakustināt pirkstus un neesmu droša vai saules, pampuma vai ēdiena dēļ, kas mani padarījis nogurušu. Jau pēdējās divas dienas rūpīgi izvēlos, ko ēst, tomēr pēc maltītēm kā pusdienas un vakariņas sagurstu un vēders kaut ko līdz galam nepieņem. Liekas viss plūst eļļā.

Gabriela Roza uzvedas pārsteidzoši mierīgi un rāmi. Es tiešām nevaru sūdzēties. Pāris vietās man rati jāieceļ veikalā vai no un uz apmalēm. Iegādājos dažus saldumus, pāris magnētus un baudu laisku laiku, kamēr mani puiši spēlējās pie ūdens.

Septītā diena

Rīts sākas 6.30, un tas ir labi, esmu izgulējusies par spīti neskaitāmām nakts maiņām. Šķiet, nav nakts, kad es celtos mazāk nekā piecas reizes. Meita saldi šņāc man padusē, un arī Gastons šorīt negrib celties. Es palaižu vīru uz sporta zāli, un pati, laiski staipoties, noskaņojos dienai. Manas niecīgās vakariņas ir attaisnojušas sevi, es jūtos labāk. Brokastīs ir atpakaļ mierīgā gaisotne, jo brančotāji devušies darba nedēļas gaitās. Mēs dodamies uz jūru., šoreiz tikai es un Gastons. Smiltis vēl mitras, bet saule šeit karsē spēcīgi un īsti jau kopš astoņiem rītā. Te nav iesildīšanās, iešūpošanās, šeit karstums iesitas uzreiz. Pie ūdens neesam vieni, un es pat iesēžos vēl vēsajā Vidusjūrā, lai izbaudītu ūdens glāstus, jo kad tad vēl..

Izveidojies savs atvaļinājuma ritms, un drīz mums pievienojas māsa. Māsiņa, kā jau otrais bērns, lieliski ieguļ jau izveidotajā ritmā. Reizēm pat aizmirstu, ka mums ir divi bērni. Vēlāk visi kopā aizsoļojam līdz Starbucks, kur Ziemassvētku noskaņa rit pilnā sparā. Kā jau atvaļinājumā, Gastonam tiek sviesta cepums (pusdienās viņš pārtiek no makaroniem un arī vakariņās, bet savu mātes sirdsapziņu cenšos apslāpēt), un mēs baudām, patiešām baudām laiku kopā. Skats uz jūru, tīrais zilums. Tie mazie kaifa brīži lielajā bērnkopības epopejā.

Es biju saņēmusi dažādas vēstules. No pieredzēm, ka ceļot ar bērniem ir šausmīgi, līdz entuziasmam, ka tas ir lieliski. Pati necerēju ne uz ko daudz, mums līdzi nebija ne aukles, ne omes. Mēs divi. Zīdainis un trīsgadnieks. Šo jautājumu, vai bija tā vērts uzdevu sev vairākas reizes, un ziniet, atradu arī atbildi. Jā, bija. Šo brīžu dēļ. Nē, ceļot ar mazajiem nav tas pats, rūpes paliek. Taču man neviens ceļojums jau nav tikai par sauli. Tie ir mazie un lielie sevis meklējumi.

Mazais čāpotājs Mdinas pilsētiņā

Pēdējā dienā savelkas mākoņi, un jāsaka, mums nudien veicies, jo šāda laika gadījumā ar bērniem nemaz nebūtu jauki. Tātad, der ņemt vērā, ka jauks laiks ir līdz novembra vidum.

Izbraukšanas dienā māsa ir mazliet kašķīga, bet somas beidzot sapakotas un esam gatavi doties ceļā. Pēc garas, garas dienas, kur Sixt auto īres cilvēks rūpīgi pārbauda auto un tas liek justies patiešām neomolīgi, jo Europcars ne reizi neviens mums šādi nebija mašīnu pētījis, mēs esam lidostā, kura ir pārbāzta, san kā kaujas laiks, tomēr galu beigās, pusnaktī ierodamies mājās. Savās mājās. Pirms šī ceļa es jutos, ka man manas mājas ir par daudz, apnikušas, nospiedušas, pelēkas. Ka es vairs nevaru. Šis ceļojums man deva tik vajadzīgo mieru, tik patīkamo savas gultas sajūtu. Vēl nezinu uz cik ilgu, bet jā, esmu sasmēlusies sauli.

Latvijā tikko uzsnigušais sniegs tiek brutāli iznīcināts ar lietu. Un tomēr esmu mājās, savā priežu mežā, kuru nemainītu ne pret ko, ne pret nevienu palmu. No visas sirds – nekur nav tik labi kā mājās. :)

Praktiskā informācija:

Lidojums ar airbaltic turp izlidošana 14.20, atpakaļ 17.40.

Viesnīcā sarunājām vēlo izrakstīšanos – 15 eiro/h

Mašīnas īre uz nedēļu no Sixt – hibrīdiņš ēda maz, un arī pati sala maza, ja brauc bez bērniem, droši var pārvietoties ar sabiedrisko.

Mūsu apmešanās vieta – DB Seabank Resort&Spa

Bērnam lidmašīnā līdzi – puzles, lego, uzlīmes, bet no visa vajadzēja maz un multenes palika telefonā.

  Vai esi ceļojusi ar bērniem? Kā patika, vai izdevās atpūsties?