Ir grūti atrast sievieti, kura apzināti vēlētos pieņemties svarā. Tādas ir, neapšaubāmi, tomēr mazākumā. Kas attiecas uz mani, pieņemšanās svarā allaž bija lielākās bailes un trigeris, taču zināmā dzīves posmā, man nācās ar to saskarties un iepazīt. Long story short - mans apģērba izmērs mainījās pēc ilgstošiem gadiem ieturētām diētām, sevis ierobežošanas un nediagnosticētiem ēšanas traucējumiem, kurus saucu par traucētu ēšanu, lai būtu korekti.
Šoreiz nešķetināsim jautājumu par to, vai samierināties, vai cīnīties. Šoreiz runāsim par sērām, kuras mēs neizbēgami jūtam, mainoties sava ķermeņa izmēram.
Sievietes augums mainās dažādu iemeslu dēļ. Arū grūtniecība kādai rada zināmus izaicinājumus, un tas ir normāli. Ar šo rakstu nevēlos teikt, ka sievietei nepieciešams pieņemties svarā un neko nedarīt, vai pretēji, teikt, ka tas ir viegli, samierināties ar citu izmēru. Taču vēlos izgaismot pieredzes, ar kurām saskaras cilvēki, kuriem varbūt īsti nav izvēles, jo atveseļošanās no ēšanas problēmām un svara zaudēšana pat īsti neiet vienā teikumā.
Diemžēl nav iespējams pa īstam izbeigt diētas, un sadziedēt savu ķermeni un paralēli domāt kā zaudēt svaru.
Patiesībā, esmu visai droša, ka tā pa īstam atveseļoties mums neļauj tieši šīs bailes no nemitīgās pieņemšanās svarā. Un arī tas ir normāli. Tādēļ, ka ikviens zaudējums mums liek doties cauri dažādām fāzēm. Ilgu laiku es visār nespēju izmest drēbes, kuras ir par mazu, jo man bija šī cerība, ilūzija, ka tās reiz derēs. Ka atveseļojoties no emocionālas ēšanas, pārēšanās, tas notiks.
Runāt par to pasaulē, kurā pieņemties svarā ir lielākais tabu nav vienkārši, taču es centīšos to darīt mierīgi un ar cieņu, jo kā uzsvēru, ķermeņa izmaiņas atveseļojoties no uztura ierobežošanas ir neizbēgamas, lai kā mēs censtos tās novērst, un tas nav viegli pasaulē, kur tev ir jāvar viss.
Jocīgi sev to atzīt, bet manā skapī stāv divas drēbes ar 36. izmēra atzīmi. Pavisam jaunas, ar cenu zīmēm. Sākumā tās abas atstāju, jo domāju, ka notievēšu līdz tām – tā bija mana klasika. Maza “motivācija.” Es turēju drēbes, kuras man neder ar domu, ka spēšu tajās ielīst. Vairākus gadus tas pat strādāja, uz kādu laiku, protams, jo kā tu, iespējams zini, mūsu ideālais svars nav vienkārši izvēlēts skaitlis, bet tāds, kuru ķermenim ir samērā viegli uzturēt, pēc kura tas tiecas. Tas nav arī viens cipars, bet drīzāk nogriezne. Tas var būt vismaz 3kg augstāks, vai zemāks, nekā tu domā. Vai vairāk. Kad es pieņēmos svarā, es lēnām atvadījos no vairuma drēbju, kuras man neder. Tas nebija ātri vai viegli, un par to es rakstu savā grāmatā "Saki man, ka esmu tieva."
Taču tas laiks ir pagājis. Es esmu vienā svarā un izmērā jau sen. Es esmu pieņēmusi savu ķermeni un tomēr, šie pēdējie divi apģērba gabali iespīdina gaismu mazā kaktiņā.
Kādēļ es nevaru saņemties izmest šīs drēbes? Tādēļ, ka tas šķietami pieliks punktu, bet tagad tās man kalpo kā tāds (nožēlojams, vārgs) komats. Ja tā padomā, es vispār slikti lieku punktus. Man vienmēr ir – varbūt, pēc laika, turpinājums sekos. Tādēļ es jūtu sevī, ja atvadīšos, man būs jāraud.
Man būs jāpiedzīvo ķermeņa sēras.
Izlasīju šo teoriju kādā rakstā, ka sievietēm pēc traucētas ēšanas, ēšanas traucējumiem vai citu iemeslu dēļ, pienācis klāt svars, ir pa īstam jāizsēro savs vecais ķermenis. Jo katra no mums zina gan to, kāpēc tagad ir citādi, gan reizēm arī to cik neiespējami bija uzturēt šo iedomāto ciparu. Neskaitāmas sievietes sapņo par savu kādreizējo augumu. Par to, kāds tas bija kādreiz - milzu kļūda patiesībā, jo tādā veidā mēs palaižam garām sevi tagad. Mēs distancējamis, un uzsākam jaunu apli - es mīlēšu sevi, kad būšu izmērā x.
Ķermeniskas pārmaiņas ir grūti pieņemt, īpaši pasaulē, kurā nav cieņā paļauties, ļauties, pieņemt, bet ir cieņā kontrolēt, izveidot, manifestēt, nepadoties.
Taču ļaunākais ar šīm drēbēm, kuras mums ir par mazu, tās veido emocionālu distresu un turpina traucētas ēšanas apli. Tas nozīmē, mēs turpināsim pārēsties, ierobežot sevi un atdzīvināt neveselīgus ēšanas ieradumus, jo mūsos ir vēlme zaudēt šo svaru. Viss sākas ar pārliecību, ka man ir obligāti jāzaudē šis svars, lai es būtu laimīga u.t.t. Tās sauc par negatīvām pārliecībām, un ar tām mēdz sākties ēšanas problēmas. Lai šo apli pārrautu, mums jārod miers, bet kā jau teicu, to ir grūti rast, ja tu gadiem ilgi ceri būt krietni mazākā izmērā, nekā esi. Protams, ka ir ok turēt mājās, skapī grūtnieču drēbes, jo ja nu noder, vai izmēru mazākas bikses sievietei, kurai nav bijušās ēšanas problēmas. Mēs esam dažādās savas dzīves fāzēs. Mana kāzu kleita man arī neder, bet es to nemetu ārā. Taču ceru, ka uztver domu, nav veselīgi turēt patiešām mazākas drēbes, par kurām zini, ka tās tev nederēs un par tām sapņot.
Ķermeņa sērām esmu gājusi cauri vairākas reizes, un, ja iedziļinos ķermenī, iztēlojos šo lēmumu, atdot šīs drēbes, es ievēroju domas. Tām ir kritiska, nosodoša piegarša. Tās gribētu teikt, ka tā ir palaišanās, bet tā ir un vienmēr ir bijusi atveseļošanās, un es zinu, ka šī balss melo. Vai tu to zini? Vai zini, kā skan tava kritiskā balss, kura uzskata, ka esi par resnu un dari kaut ko nepareizi? Ir svarīgi to atpazīt un neļaut tai vadīt savu dzīvi.
Kā ikvienas atvadas, arī atvadas no sava iedomu mazā izmēra ir nepatīkamas. Sēras esot kā rūsa. To nevar nomazgāt, nokrāsot var uz mirkli. Gribot negribot mums ir jāļauj daļai rūsas ieviesties, jo tā ir dzīve.
Šis ir mans ķermenis jau gadiem ilgi. Jau gadiem es esmu šajā izmērā, šajā svarā. Ir grūti atteikties no citas pasaules, no ilūzijas, vēl grūtāk no kontroles, taču es zinu, ka labas lietas notiek apgriežot sausos zarus. Mēdz uzplaukt ne tikai koki un krūmi, bet arī cilvēki. Rūsa paliek, bet tagad tai apkārt zied un smaržo. Un nav nemaz tik slikti būt tam, kas mēs esam.
Ja tu šobrīd ej cauri kādam dzīves posmam, kurā atveseļo savu ēšanu, vai kurā citu iemeslu dēļ mainās tavs ķermenis, izturies pret sevi ar cieņu. Velc un turi drēbes, kuras tev der. Es zinu, patiešām zinu, cik grūti ir atbrīvoties no ilūzijas, ka reiz un vienā dienā, tomēr tas ir svarīgi. Es nelieku izmest ne sev, ne tev šos apģērbus uzreiz, ja tas nav iespējams, tomēr ir labi un vērtīgi sev pajautāt, par ko šī nespēja ir, uz ko es ceru un vai tomēr es varu pieņemt sevi, pa īstam un līdz kaulam, ar visu savu pieredzi, šodien?
Vienmēr atceries, mūsu svars nav vienkārši izvēlēts cipars. Ķermenis ir inteliģenta būtne, un katrai no mums ir sava pieredze.
Sūtu daudz mīlestības,
Zane