Mēs nepaspējām. Bija uz mata tik tumšs kā šodien, un es teicu, mums vajadzētu sasmērēt maizītes. Pirms dzemdībām. Lai pēc tam ir, ko ēst. Bet ūdeņi nogāja naktī. Dienā, kura no 38 nedēļas mainījās uz 39.
Katru dienu es Gastona diendusas laikā rakstu. Tikai šodien es nolēmu rakstīt nevis grāmatu, nevis romānu, bet to, ko jutu viņam nākot pasaulē. Man tas bija jāizsaka gan nedēļu pēc, gan gadu pēc. Viengadnieks. Mans bērns ir viengadnieks. Ko man tas nozīmē? Vai nostaļģiju par laiku, kas skrien? Vai tomēr atvieglojumu? Vai es vēl jūtu viņa smaržu un mazo augumu savās rokās? Visvairāk pietrūks tās īpašās mazuļa smaržas. Maigais pūderis, pēc kā tik maigi, valgi smaržo viņa āda. Nepietrūks negulētās naktis. Tas tiešām bija grūti. Bija dienas, kad es gāju gulēt 19! vakarā, jo zināju, ka viņš celsies 23:00, 1:00, 3:00. 4:00, 5:00. Un tad tētis viņu aijās rokās. Bet, kā tas bija todien, todien, kad viņš dzima? Es domāju tas bija līdzīgi kā visām sievietēm pasaulē.
Kad nogāja ūdeņi, es jutu augošo nemieru. Sākumā tās bija mēnešreižu sāpes. Pēc tam tās kļuva spēcīgākas, dedzinošas. Bija grūti ievilkt elpu. Jebkādu elpu. Viss, ko es domāju, vai tas elpas kurss būtu palīdzējis? Vai man nav pieticis ar to, ko es izgāju?
Es maigi modināju vīru, kurš pitona mierā teica, labi. Gāja laiks, un man bija tik slikti. Es domāju burtiski. Es uzņēmu kontrakciju laiku, bet nekas nebija kā grāmatā. Tās nekļuva garākas, bet pauzes starp tām bija īsas. Tad viena bija gara, cita īsa. Neviena nesasniedza pilnu minūti, kas dotu atļauju doties uz dzemdību namu, taču tās sasniedza gana intensitātes, lai es sāktu vemt.
Trijos naktī mēs dodamies. Man ir vienalga, ko ar mani darīs, tikai, lai dara. Man ir bail. Dzemdības ir atmodinājušas manī nedrošo meiteni. Ne miņas no lauvenes, no spēka. Man tikai vajag, lai kāds man saka, viss izdosies. Sanitāre ir neiecietīga un raupja kā vējā sapūsta āda, taču es neliekos par to ne zinis. Māsiņa, kura mūs sagaida ir gana pieklājīga un pēc apskates paziņo, ka esot 3 cm atvērums. Pie tādām sāpēm viņa iesaka anestēziju. Lai slava viņai. Tas bija viss, par ko domāju. Tas un arī, vai tas ir nožēlojami?
(P.S. Šīs sāpes es biju nosapņojusi pirms dzemdībām.)
Lifta redeles ir vēsa metāla. Sanitāre saka, lai kāpjam ārā, viņai nav visa diena, bet man ir vienalga. Man sāp tā, ka es raudu. Es esmu bezpalīdzīga. Man nepalīdz kursos dzirdētās domas, ka sāpes ir labi, ka es atveros kā zieds. Es gribu, lai kāds mani atsāpina. Es domāju par to, ko esmu lasījusi grāmatās – Gaidības un radības ar prieku, Pirmās attiecības mūsu dzīvē, par to, ka anestēzija ir bērna pamešana un tas izsauc jaunu vainas apziņas vilni, bet citādi es nespēju, tas nav joks. Mana apziņa vienkārši draud atslēgties.
Kad plašajā, jaunajā dzemdību zālē, par kuru esam pārsteigti, ienāk anestezioloģe, esmu laimīga. Drīz jūtos daudz labāk. Viņa saka, lai paguļu. Pirms tam pie manis ienāk vecmāte un stingri nosaka, lai saņemos. Es nezinu, kas man jāsaņemas. Es atguļos. Anestēzija dod miegu. Pēc laika es cenšos kustēties, apļot gurnus, jo zinu, ka tikai gulēt nevar. Atvērums ir lielāks, tas esot labi. Pēc tam es vēlreiz paguļu.
Kopā man anestēziju papildina trīs reizes un pēdējā bija lieka. Es nejutu neko. Neko. Labi, ka man bija gan vecmāte, gan karstasinīgāka ukraiņu daktere, kura palīdz spiest. Viņa skatās monitorā, viņa saliec man muguru (tā nav vardarbība, tā bija nepieciešamība un esmu pateicīga), un pa vidu tam es izvemjos. Neesmu čurājusi visas stundas, jo negribās. Izrādās, ka pūslis ir pilns, to atbrīvo ar katetru. Blakus man ir vīrs. Man birst asaras. Savas nespējas dēļ, dēļ tā, ka nevarēju izturēt sāpes, es tagad esmu gaļas gabals. Man tiešām nāk raudiens. Ne tā es to iztēlojos. Ne šādi domāju pavadīt dzemdības. Nē, man nebija plāna, taču es domāju cik aktīva dalībniece būšu, kāda savu dzemdību karaliene, bet tas viss bija kaķim zem astes tur, tajā bezpalīdzībā.
Uz brīdi, kad kā dzīvnieks metos četrrāpus, lai spiestu, es tomēr vīru izsūtu ārā. Tas ir par daudz, es nevaru domāt par to, ko viņš redzēs un to, kā dabūt ārā bērnu. Pēc tam, kad saprotu, ka jūtu tieši neko, es aicinu viņu atpakaļ. Vecmāte man lieliska. Varbūt tādēļ, ka maiņas sākums, nezinu. Saku paldies visiem eņģeļiem, kas bija ar mums.
12:30, 12h pēc ūdeņu noiešanas, dēls ir klāt. Viņš raud 30min, stāsta, kā tas bija. Bet ir klāt. Aleluja. * Vēl pēc nedēļas es domāju par to. Kādēļ mani pārņēma 12h trīce? Kādēļ neizdevās būt rāmai? Vai vilšanās ir daļa no vecākošanās? Vai tā ir vainas sajūta? Un par ko?
Es taču tomēr dzemdēju dēlu un galā pati, tomēr šī sajūta palika. Par to, ka nejutu kontrakcijas, par to, ka elpošana bija kaķim zem astes, par to, ka domāju par ķeizaru vai vismaz vakuuma sūkni, par to, ka žēloju sevi un par to, ka? Par to, ka man tomēr likās, ka varēšu vairāk, bet nevarēju? Jā, tās nebija sapņu dziedinošas dzemdības, bet varbūt tomēr bija? Varbūt man nav jābūt perfektai, varbūt tas nekas, ka izmantoju anestēziju un nekas, ka pagulēju. Varbūt nekas, ka neticēju sev un neredzēju grāmatās aprakstīto lauveni.
Man šķita, ka nebiju gana stipra. Šīs tomēr bija dziedinošas dzemdības. Vecāki nav perfekti ar pirmo elpu, un varbūt spēks patiesībā atrodas pieņemšanā. Šīs bija dziedinošas dzemdības, jo sagruva kārtējās prāta ilūzijas par to, kā jābūt un piepildījās sapnis par bērniņu. Kaut biežāk mēs spētu uzticēties savam ķermenim.
p.s. Ja nu par praktisko pusi, tad man nebija līguma vecmātes, bet bija burvīga vecmāte bezmaksas.
Ēdiens bija ļoti labs dzemdību namā, un kopēja atmosfēra arī. Mums bija ģimenes palāta un sliktus vārdus teikt nevaru.