Bija palikuši 5.5 mēneši līdz manai 29 dzimšanas dienai, kad ārste man ieteica iestāties rindā neauglības klīnikā uz mākslīgās apaugļošanas procedūru. Likās, ka sākšu smieties. Tas pavisam noteikti nevar būt stāsts par mani - mani, kas tic visam dabiskajam. Kur tad domu spēks, laba vēlējumi un dzīves pieņemšana? Es nekad neesmu noliegusi zāles. Ja man sāp galva, atļaujos iedzert tableti, kad miers un glāze ūdens nepalīdz. Gadiem ilgi es lietoju hormonu preperātus- es neesmu zāļu noliedzēja.
Tomēr doma par neizdošanos manī raisīja nožēlas jūtas. Vai tiešām? Draugi un radi zināja vai vismaz nojauta mūsu delikāto problēmu. Jautājumi norima pēc otrā Jaunā gada kopā, kad draugi pret gaišu sienu izzīlēja mums ģimenes pieaugumu. Divas reizes. Ģimenes pieaugums iestājās pārim, kas stāvēja mums blakus. Tā nu mēs turpinājām dreifēt pasaulē, kas saucas divvientulība. Tā bija laba pasaule, kurā būt, vien savādi kā ar gadiem tu sāc justies neērti par to, ka baudi savu ērto dzīvi. Laiku pa laikam kāds biedē, ka ilgi esot bez bērniem cilvēks kļūst egoistisks un pārāk pierod pie savas ērtās, komforta pilnās dzīves. Bet ko man bija darīt? Ko mums bija darīt? Man nācās pierast pie savas ērtās dzīves, pie pēļu matrača, kura apakšā gulēja zirnis un to kultivēt, jo citādi, kā izturēt, kad jūties tāds mazliet kā neizdevies?
Reiz sētniece, sveikdama mani ar jauna gada iestāšanos, no sirds smaidīdama novēlēja arī ģimenes pieaugumu, rādot uz vēderu ar roku, ar ko man šī zīmju valoda bija jāsaprot. Viņas seja strāvoja no patiesa prieka par šo domu, ka gribējās viņu apskaut. Es neturu ļaunu prātu uz cilvēkiem par šiem vēlējumiem. Uztvēru to kā jauku zīmi, un noteicu paldies. Dzīvē pietiek lietas, par ko justies skumji, ka negribēju, lai es sāku šādi justies dēļ bērniem. Taču varu teikt, ka todien, pusgadu pirms dzimšanas dienas - jā, todien tā sajutos. Tajā pēcpusdienā, ejot pa mežu, sapratu, ka te nu mēs esam. Es un mani nedzimušie bērni. Mēs abi ar vīru. Jauni un skaisti, un bez tevis, bez jums, kas tāds, ko klusībā neteicu nevienam.
Kad apkārt ceļo baby bump bildes, es esmu tam pa vidu. Man gribās dalīties, un negribās plātīties. Es zinu kā ir, kad šīs bildes nepavisam neliek smaidīt. Un negribu arī rakstīt žēlabainu palagu, bet kaut kā tomēr rakstu. Tas krājas, un krājas līdz vārdi kondensējas, un paši rod sev vietu. Asaras, okeāns vai vējstikla šķidruma paliekas. Cik ilgi ir normāli gaidīt savu bēbi, un vai tas vienmēr ir ātri?
Es neteiktu, ka esmu bijusi bērnu cilvēks. Tas skan nepareizi, bet sveši bērni manī neizraisa neko. Es noteikti neienīstu mazos cilvēkus, un man netraucē asaras autobusā vai krišana uz zemes Rimi – tas viss ir ok, tomēr es nekad neesmu gribējusi turēt rokās draugu bērnu, ucināties un spēlēties. Tomēr sen, kad iepazinos ar vīru, un nebijām salaulāti, jau teicu –gribētos bērniņu. Tolaik bijām par jaunu un loģiskā kārtā viņš ieteica nogaidīt. Vai es zināju tad, ka man sāpēs sirds par šo lēmumu? Nē.
Palikt stāvoklī izrādās bija grūtāk kā pasūtīt picu. Neuzmanīgu diētu un liela darba apjoma dēļ zaudējusi ciklu. Tas neatgriezās ne pa kam.
Zāles, dabīgi līdzekļi.. Es pat aizgāju no darba, lai relatīvā mierā kas mainītos, bet nemainījās NEKAS. Manas mēnešreizes bija izkūpējušas. Nosaukt to par bezcerību? Tas ir tuvu, jā. Esmu dzimusi romantiķe un kaut kur sirdī ticēju, tas nācās grūti. Arvien grūtāk bija priecāties par neskaitāmām bērnu bildēm. Es lasīju rakstus un manī auga gan bailes par dzīvi bez bērniem, gan paļāvība, ka tāds ir Dieva plāns, tad es to pieņemšu. Kaut kā. Gads nomainīja gadu, un es nejutos kā vērtīga sieviete. Man nebija mēnešreižu, un nespēju tikt pie bērniem.
Es pieņēmos svarā, bet arī tas nelīdzēja. Es šķetināju visu – gāju pie terapeita, meklēju iekšējus cēloņus. Un tici, mēs nebijām iespringuši kā izklausās. Tas viss notika cikliski. Zemapziņa, apziņa, psiholoģija, bailes, un fiziskais plāns. Man ieteica iestāties neauglības klīnikā – rindā. Es, kas allaž ticējusi dabiskajam. Vai tiešām? Un tomēr neatliku cerību.
Kad dzirdēju, ka kāds uztraucas, ka nav palicis stāvoklī 6-12 mēnešus es sapratu viņu bažas, tajā pašā laikā – bet es? Kā ar mani?
Katrs teiciens – viss notiek kā jānotiek bija derdzīgs, un atklāti sakot es arvien raugos uz šiem dāsnajiem vārdiem ar skepsi. Jā, viss notiek kā jānotiek, bet viss arī notiek. Ne visu zinām, kontrolējam, tai pat laikā mums var sāpēt. Īpaši, ja nenotiek, un mierinoši vārdi brūcei nemaz nepalīdz dzīt, tā diemžēl ir.
Un tomēr sapratu cik negodīga esmu, jo ir pāri, kas cenšas 5, 10 gadus bez panākumiem. Ir pāri, kas nekad tā arī netiek pie bēbīša. Ne jau pavadītais laiks gaidot, cenšoties mūs dara jūtīgus. Tas ir process, un cerības kā tādas. Sāpēt var gan pēc dažiem mēnešiem, gan gadiem.
Mātes dienai tuvojoties es redzu cik daudz grūtniecība maina attieksmē pret saviem vecākiem, un esmu par to pateicīga. Esmu pateicīga, tai pat laikā piesardzīga par brīnumu, kas notiek.
Ja kādam tas notiek lēnāk, tad zini – Tu drīksti atsekot visam, visam, jo tas patiesi var nebūt vienkārši. Un Tu drīksti justies tā, kā jūties. Es neteikšu, ka viss notiek kā jānotiek. Bet teikšu, ka ticu – viss notiek ar svētību. Un ticu, un ceru, ka svētība nāk pār mums katru.
Lai izdodas!