ZANE KRĒSLIŅA

Es arvien jūtu, kā tur smaržo. Pēc ziedošiem krūmiem, kuriem nezinu nosaukumu, jo esmu neglābjama rīdziniece. Es atceros to dienu, kā sēdēju taksometrā un devos mājās pēc draudzenes nesatikšanas. Jā, tu izlasīji pareizi. Nesatikšanas. Atceros, ka todien domāju, viss būs kārtībā. Domāju, ka tas nav nekas liels vai paliekošs, vai nopietns. Es domāju, ka tas ir tikai mirklis. Mazs brīdis, pēc kura atkal būs labi. Atceros, domāju mēs izrunāsimies. Šeit mani pirksti pie tastatūras

Mūsot neesot pareizi. Kopš bērns piedzimst, vecāku uzdevums ir audzināt viņu par patstāvīgu, neatkarīgu personu. Mūsošana nav labs tonis, bet ziniet, ko jums teikšu, kā divu bērnu mamma? Lasiet tās gudrās grāmatas, kuram nepieciešams. Jo šodien es mūsošu. Pagājis mūsu pirmais gads kopā. Dienu pirms tavas dzimšanas dienas es domāju par to, kur biju pirms gada. Ap šo laiku, pēcpusdienā, staigāju kā pārnogatavojies persiks. Es staigāju iekšā un ārā. Gāju ar suni. Biju daudz pav

Atrast īsto vietu nav viegli. Mums ir suns, un tas pasaka daudz. Mēs ne vienmēr varam to kādam atstāt, un kad man šķiet, esmu uzgājusi patīkamu mājiņu stundas brauciena attālumā, veltījusi tam tik daudz laikam, mums tomēr pieklājīgi atsaka. Ziniet kā ir ar šikām viesnīcām? Tajās nevar atvērt durvis un iziet pagalmā, tā lūk.