Kempinga brīvdienas Rakaros

Man jātiek prom.

Man jātiek, jātiek prom, sev saku. Šos vārdus sev esmu teikusi tik daudz reižu, ka reizēm tie sajaucas vainas un kauna izjūtas musturā. Vai man nepietiek atpūtas un palīdzības? Vai esmu nepateicīga, par to, kur esmu? Skarbā salīdzināšana iejūk arī pie otrā bērna. Vērot savas domas, sev atgādinu.

Dzīvei ir dažādi posmi. Ir lielais darba posms, kad viss, pēc kā ilgojies ir mājas. Ir mazu bērnu posms, kad viss pēc kā ilgojies ir atpūta un cita vide. Es fiziski jūtu, ka ne tikai es, bet arī mūsu dzīvoklis pēc mums ir noguris. Tas it kā saka, tinieties prom. Atstājiet manu vienu. Reizēm pielīpu savai vīziju tāfelei un sāpinu esošo mājvietu. Mūsu dzīvoklis dara tik daudz, lai mēs justos labi, taču nemitīgi dzirdu – plašums, plašums, plašums.  Es dzīvoju fenomenāli skaistā vietā, tomēr, esmu piesūkusies šeit visu. It viss ir zināms.

 Ziniet tos teicienus, ka vēlmes vajag palaist kosmosā, tās nevajag izraut līdz ar melnzemi, bet laistīt un lolot? Jā, taču reizēm es skrienu un manas rokas ir pilnas šo cerību un vēlmju, šī noguruma un saspiestības sajūtas. Izjūtas, ka manas smadzenes pārklājušās ar rutīnu un zināmā plēvi.

Reiz, kad bijām pirtī, pirtnieks, kurš cita starpā ir arī dziednieks, man teica, ka sajūt zirgus, kuri auļo.

Tā esmu es, mana dvēsele. Tā nav tikai rutīna. Tas nav kas tāds, ko labot ar braucienu uz veikalu, citas mammas satikšanu vai netālu esošās pilsētas apmeklējumu. Nē, tas nav par to. Man ir viss, sev saku, jo pareizi ir būt pateicīgai. Jo blakus norisinās karš, bet es atļaujos šīs domas, es sevi aprāju, bet vai no tā mainās mani sapņi? Man izdodas sevi apklusināt vien uz mirkli. No rītiem skaitu pateicības, dzeru karstu kafiju un esmu, patiešām esmu laimīga, bet tu nevari un nedrīksti sevi apmānīt. Kad dvēselei slāpst, jāatrod īstās zāles. Ir dienas, kad jādzer ūdens, bet grozies kā gribi, ir vajadzīgas svaigi spiestas sulas dienas un arī šampanieša. Tā reizēm vajadzīgas mājas, reizēm tāli ceļojumi un reizēm pavisam tuvi.

Kā tolaik, kad biju pavisam maza un vecmāmiņa Smiltenē man iemācīja, ka pret sasitumiem palīdz ceļmallapa. Man bija asiņaini ceļi, dievs vien zina, kur atkal biju pakritusi un es rūpīgi izvēlējos dziedniecības līdzekli no smilšainās, nedaudz akmeņainās piebraucamā ceļa zemes. Neviens tad neteica, ka lapa būs netīra vai, ka pušumus nepieciešams dezinficēt.

Man atkal jādzird pašai sevi. Šī vēlme pēc, atveru durvis un izlaižu sevi un savus bērnus pagalmā, ir vārdiem neaprakstāma. Bet tā nav vēlme tikai pēc mājas, tā ir vēlme pēc mūsu mājas, pēc mūsu īstās vietas. Pēc mājām. Cilvēkam neder kura katra pilsēta, nē, tas tā nav. Līdz tam man atliek meklēt vietas, kur pārlaist ilgo cerību un gaidīšanas laiku. Tieši tā es izvēlos palikt ārpus mājām

Atrast īsto vietu nav viegli. Mums ir suns, un tas pasaka daudz. Mēs ne vienmēr varam to kādam atstāt, un kad man šķiet, esmu uzgājusi patīkamu mājiņu stundas brauciena attālumā, veltījusi tam tik daudz laikam, mums tomēr pieklājīgi atsaka. Esmu nogurusi un arvien dzīvoklī. Cenšos visu atstāt savu Sargeņģeļu rokās, kurus šķiet, es mēdzu saklausīt pavisam švaki un klusi savu muļķīgo ciešanu miglā. Nav man īstu ciešanu, bet mammas piekritīs, ka rutīna, ikdiena, trauki, ēdiens, pamperi. Tas nav viegli. Ja tas iet ceturto gadu pēc kārtas ar otro bērniņu, pa vidu krūts barošanas atradināšana, nemitīgais roku laiks, seperācijas trauksme. Vajadzīga atpūta. Īstās zāles, sev atgādinu. Īstās zāles.

Ziniet kā ir ar šikām viesnīcām? Tajās nevar atvērt durvis un iziet pagalmā, tā lūk. Es tik bieži sapņoju par ogu krūmiem un augļu kokiem, par vistām un olām, ka nē, viesnīca tam nestāv klāt. Pat, ja esot citur, es ne kripatu vairāk neatpūtīšos, es zinu, ka starp tām divām dzērvēm, kuras vēlāk pārlidos mums virs galvas, starp dabas skaņām un basajām kājām, caur to es uzsūkšu kaut ko sev, lai atgrieztos. Paies dažas stundas un arī pilsētas meitene kļūst par lauku baudītāju. Jo  sirdī ir tik liela, ceļā esoša vēlme.

Ceturtdienas vakarā esmu izskatījusi desmitiem iespēju, bet tikai nogurusi. Piektdienas rītā vīrs ieminas: “Braucam uz Rakariem? Mēs taču teicām, ka gribam atgriezties.” Man divreiz nav jāsaka. Šoreiz izbrauciens plānots uzreiz pēc bērnudārza dienas beigām. Varētu izlaist šo dienu, taču dēlam deju mēģinājums un, kas iesākts, jāpadara līdz galam. Izbraukt varam tikai 17.00. Zaudēsim četras stundas šeit uz vietas, tomēr nekas. Diena ir silta, pat karsta, un es esmu paņēmusi mazāk drēbju kārtu, ko nožēlošu vēlāk.

Gastons noguris, esmu sagatavojusi zemenes, tomēr kā jau tas mēdz būt ar trīsgadnieku, viņam vajag ātrāk galā, un ceļš pierāda, ka nekam daudz vairāk mēs neesam gatavi. Var jau būt neesam radinājuši pietiekami agri, var jau būt neesmu sagatavojusi izklaides, jo tiešām neesmu, un telefonu arī negribu iesākt dot jau tik agrā vecumā. Tā nu to stundiņu nomocījuši, ierodamies. Mēs beidzot sasniedzam galamērķi. Suns tiek palaists ārā, bet vēlāk piesiets pie koka margām, jo Korītis nav tas, kuram uzticēties, ka tas atgriezīsies. Tomēr viņš labprāt gulšņā zālē un bauda laukus. Vīrs krāmē vienu koferi, tad otru, tad zaļo mugursomu, tad pārtikas maisus. Gastons skrien apkārt, bet māsa starp čīkstēšanas maratonu rāpo pēc brāļa.

Kad saule paslēpjas, izlietais karstums izzūd sekundes laikā un es zinu, ka vajadzēja paņemt siltākas drēbes. Tā sēžot un skatoties tālumā, ap mani san treknas mušas, pāris lapsenes, putni un tālāk arī auto šoseja. Suns mierīgi guļ zālē un bauda dienas svaigā gaisā. Lai arī kādā brīdī es salīdzinu šo vietu finansiāli ar viesnīcas cenu, es nenožēloju nevienu brīdi, kuru pavadu šeit, lauku klusumā. Kādēļ šeit neviena nav? Vai šeit vēl arvien svin kāzas? Sev jautāju, kad saprotu, ka bez mums šeit vēl tikai viena kompānija.

  Vīrs saka, īsti kempinga cienītāji par mums smietos – šeit ir siltais ūdens, remontēta duša, plītiņa, izlietne, viss kā pie cilvēkiem, tomēr, lai romantikai nedaudz pielietu pienu, krāsas maigumam, naktī man ir patiešām auksti un astoņu stundu laikā es pat attāli neiepazīstu dziļo miega fāzi. Man ir auksti, lai cik džemperi būtu savilkti mugurā. Es šo gribēju, un es sev to atgādinu. Cilvēkam ir vajadzīga cita vide un cits skats uz dzīvi, pat, ja tas nozīmē mazāku komfortu. Būt ārpus mājām nozīmē mazāku komfortu.

Visapkārt pļava. Neliels dīķis, no kura strauji paceļas pīles. Šeit naktī nav vajadzīgi ausu aizbāžņi. Visu nakti esmu nogulējusi kopā ar Gabrielu Rozu, kura gribēja būt droša, ka vecāki ir tepat un viņa var mierīgi laisties miegā. Te nu bija mans krūts treniņš. Man ne visai patika gulēt ar meitu vienā gultā, man naktī vajadzīga atpūta un nepārtraukts kontakts mani pārsātina un pārstimulē. Esmu grozījusies no viena sāna uz otru tā īsi neieslīgstot miegā. Pie katras meitas kustības pamostos arī es. Un tomēr, mēs esam šeit. Viss ir labi. Man ir teorija, ka mājas tagad no mums atpūšas. Ka tajās atbrīvojas enerģija, nedaudz tukšuma un miera. Rīta saule savilkusi kvadrātus uz siltā koka sienām, un es varu iztēloties, kā tas būtu - dzīvot savā mājā. Arī tur, iespējams, būtu vēsi. Es pasmaidu.

Brokastis pieejamas no deviņiem rītā. Mēs esam agri putni, mums tas ir daudz par vēlu un esmu paredzējusi uz priekšu paņemot kastīti olu. Tiesa, neiedomājos, ka šeit nebūs trīs vienā kafija, kura palīdzētu izvilkt līdz īstās kafijas brīdim un mans ķermenis pēc aizvadītās nakts, teiksim tā, nav pateicīgs. Nespēju pagulēt, ja kāds no bērniem man guļ blakus. Tas ir jauki, romantiski, bet nav man. Šķiet, no nemitīgā kontakta es uzraujos no katras mazākās kustības. Iemigt neizdodas arī no sešiem līdz septiņiem, kamēr mans vīrs rosās virtuvē. No rīta man nākas sev cieši atgādināt, ka es pati šo vēlējos, ka šī ir mana mīļā ģimene un ekskursija, jo sliktas nakts iespaidā pamostas manī mītošais Halks. Labi, ka pēc desmit miera minūtēm, tas atstājas un mēs dodamies ekskursijā.

Pasaki, ka esi ģimene ar bērniem, to nepasakot. Astoņi trīsdesmit un esam Salacgrīvā. Izrādās, tieši šodien norisinās Reņģu svētki. Lai arī tirdziņš norādīts no deviņiem, jau pusstundu pirms visi ir savās vietās un mēs, kā tipiski rīdzinieki, dodamies lēnā apgaitā. Lai arī man mugurā ir treniņbikses un tas pats kašmira džemperis, kurā esmu nogulējusi auksto nakti, liekas, no manis strāvo ne ar ko nesajaucama ne – vietējā aura. Skan mūzika, tik agri jau saceptas desiņas un štovēti kāposti. Pa ceļam iegādājamies siera un speķa bulciņas dēlam par cītīgu iešanu, bet atpakaļ ceļā viņš tāpat jānes. Mēs piestājam bērnu laukumiņā un es jau vairs necenšos izdomāt, vai tas pērkona negaiss bijis vai nē, māsa iet spēlēties smiltīs.

Esam iegādājuši ogles, cepsim gaļu. Esmu bijusi kārtīga saimniecīte, pati nopirkusi un samarinējusi. Ja sieva ir tik nepraktiska ar naudas tērēšanu izbraucienos, tad vismaz tik daudz mans vīrs pelnījis. Tajā brīdī, kad grilā liesmo straujas uguns mēles, es attāli iedomājos, ko juta pirmatnējie cilvēki, kad nezināja vai viņiem būs pusdienas vai nē. Pagājušas desmit minūtes un mūsu vistiņas izskatās gatavas, bet es taču zinu, ka jāpaiet krietni ilgākam laikam. Galā viss izdodas. Uguns piešķir ēdienam izcilu garšu, mēs notiesājam gaļu un dārzeņus ar vilka cienīgu apetīti.

Rakaros ir viss. Divi volejbola tīkli, futbola vārti, daudz zaļuma un plašuma, jūra pastaigas attālumā un bērnu laukumiņš pie viesu nama. Dienu pirms braukšanas uzrāda lietainu prognozi un es bažījos, vai tā nav kļūda. Labi gan, ka tomēr atbraucām. Lai arī šie braucieni nav vienkārši, viegli un pat ne lēti, tie ir nepieciešami un to pierāda vien tas, man ir prieks atgriezties mājās. Tā daļa, kuru biju pazaudējusi man saka paldies. Un beidzot es varu izjust patiesu pateicību un iejūtību pret to, kur esmu.

P.S. Atgriežoties mājās mēs esam tik noguruši, ka vienos uz diendusu iemieg visi.

Šeit mazs, subjektīvs, apkopojums ar plusiem un maziem mīnusiem par kempingu “Rakari”.

+ Vieta. Apkārt klusums, miers, zaļš un tīrs. Jūra dažu minūšu gājiena attālumā, var izbraukt ar ratiem, ja vien tie nav tādi pavisam pilsētas ratiņi. Pludmalē esam vienīgie. Laime pilnīga.

+Mājiņas ir tīras, tajās ir trauki četriem cilvēkiem, smaržīgi dvieļi, gultasveļa, segas siltas un daudz.

+Iespēja līdzi ņemt suni.

+Laba panna, nerāva klāt.

+Karsts ūdens dušā, savs boileris, siltās grīdas vannas istabā.

+Restorāns, kur ieturēt maltīti.

-Man būtu licies jauki, ja mājiņā būtu kāda 3in1 kafija vai tējas paciņa. Ierodoties vakarā ne vienmēr esi paņēmis visu, un tas ir arī laipns žests. Man tā pietrūka. Pirmo reizi biju vietā, kur nebija tējas, ja godīgi.

-Neviena asa naža, kas padarīja pat gurķa sagriešanu par izaicinājumu.

-Naktī bija auksti par spīti tām segām. Radiatori nestrādāja, kaut elektrība bija un mēs tos ieslēdzām, bet tie vienkārši negribēja darboties.

-Bērnu krēsls virtuvē būtu bijis ĻOTI noderīgs.

-Logiem nav moskītu tīklu, būtu labi, ja mājiņā vienam no logiem tāds būtu, jo pat maija vidū bija pa lapsenei un mušai.

Ja man būtu jāvērtē zvaigznēs, es dotu 4.5 / 5

Par šo rakstu man neviens nemaksā, par brīvdienām mēs maksājam paši. Iemesls, kādēļ es to veidoju ir vienkāršs - es nevaru palikt vienaldzīga pret šo vietu. Šeit mēs precējāmies, un šī vieta ir pelnījusi apmeklētājus. Ja es kaut ko varu, es varu uzrakstīt par to, kā es šeit jutos, bet visvairāk par to, kā jutos pirms tam.

Brauciet arī jūs uz Latvijas laukiem. Ekskursijās nepazūd rūpes par bērniem, itin nemaz. Mums jācīnās par to pašu, ko mājās. Taču mazie mirkļi, kafijas dzeršana, brīdis, kad māsa skriešus rāpo pakaļ brālim un mēs ar vīru saskatāmies. Tas ir tā vērts.

  *Visi mani raksti veidoti bez mākslīgā intelekta palīdzības. Tajos ir tikai un vienīgi manas domas, pieredzes un sajūtas. Šeit vienmēr atradīsi autentisku cilvēka balsi. Ja Tevi tas rezonē, piesakies jaunumu vēstulei, un ieraksti komentārā, kādas vietas Latvijā iesaki Tu?