Par aukles meklējumiem sanāktu grāmata. Kāds piesakās, tad ignorē. Vai piesakās cilvēki, kuriem es ne kādos apstākļos savu bērnu nevarētu atstāt. Vai uzej tiktok video, kur bērns tiek brutāli kratīts ratos. Vai ss.lv par aukli uzdodas krievu urla. Nu piedodiet, bet es tā pateicu. Un pat, ja es gribētu maksāt 10eur/h, tas nav racionāli.
Laipni lūgti manās domās.
Es rakstu riņķī apkārt līdz nospiežu enter, un cenšos savākties. Uz palodzes, kura nav perfekti tīra, nolikta rozā krūze. Kafiju esmu aplējusi ar karstu ūdeni, kuru uzvārījusi katliņā, lai klusāk. Kāds no tiem padomdevējiem teiktu, lai taču pieradinu bērnu pie trokšņiem. Es nezinu vai man pietiktu resursu, lai iepauzētu, apstātos, novilktu pieklājīgu, diplomātisku līniju pirms pateikt ej… Bažos, es varētu tā pateikt. Netēlošu jau labāku, nekā esmu. Jo es neesmu.
Jā, es dzeru trīs kafijas dienā, jo esmu mentāli nogurusi. Voila. Te nu tas ir. Viss mans iekšējais stāvoklis. Es pat nerakstu stāstus, jo man šobrīd nav iekšā. Un tas
liecina par daudz ko. Labi, es stāstā arī mazliet iesprūdu.
Man nāk raudiens.
Saprotiet, visi tie stāsti, bildes, story par to, kā cilvēki sāk dienu ar lietām sev, ar sporta zāli, pateicību dienasgrāmatu, tas viss šķiet kaut kā no citas realitātes.
Bija tāds laiks sporta klubā, kad es biju vienkārši totāli izdegusi. Lai cik atvaļinājuma dienas es ņemtu, lai kā es atpūstos, man nepietika. Kas tāds notiek šobrīd. Lai kā es vakaros izietu ārā, lai kā mani palaistu, es esmu konkrēti izdegusi no mammas ikdienas. Viss. Tur nav vienkārši citu vārdu, variantu, iespēju. Izdegusi. Vsjo. Un ir diezgan slikti, es to jūtu. Es esmu sausa, sausa. Kad tu esi izdegusi, tev nav spēka mainīt attieksmi vai būt laimes pūciņai.
Citiem ir grūtāk, citiem ir divi un vairāk bērni, citiem ir slimi bērniņi, citi audzina tos vienus. Zane, kā tev vispār var būt grūti. Tas ir tas, ko es sev jautāju? Vai es kritizēju sevi? Vai neļauju sev justies kā jūtos? Totāli jā.
Principā es jūtos kā maratonists tuksnesī bez ūdens. Ir tā kā vieglāk, daudz, jo dēls ir lielāks. Mēs naktī varam pagulēt visi, un tomēr ir tas tizlais bet, kurš saka, bāc, cik grūti. Cik grūti reizēm ir būt mammai.
Te nav runa par to, kā viņš smaida, cik jauks, protams. Es viņu mīlu, un man ir vajadzīga palīdzība. Regulāra. Es to zinu.
Tāpat es zinu, ka ir mammas, kuras sapņo būt ar bērnu līdz 3 gadiem mājās. Es acīmredzot neesmu tā mamma. Es esmu izdegusi mamma. Sasodīti izdegusi, un tas mani biedē, jo es nezinu ne kad dēls tiks dārziņā, ne to vai mēs atradīsim savu aukli.
Es esmu izdzērusi savu otro dienas kafiju, un zinu tikai vienu. Es gribu beigt sevi vainot, ka neesmu tāda mamma, kāda gribēju būt, ka esmu mamma, kurai nepieciešams vairāk palīdzības. Savu izjūtu nosaukšana vārdā, palīdzības lūgšana, tas viss nu ir daļa no manis. Tas ir solis uz atjaunošanos. Kad ir grūti un visgrūtāk, tad drīz jau būs viss. Tā saka, tā ir, tā zinu. Uz to es ceru, un galu galā, ir pirmā pavasara mēneša diena. Ir jau arī skaistais.
Mammas, jūs esat stipras. Visas kā viena. Lai mums skaists pavasaris.