Visa “nolāpītā” sākums un mana DBT terapijas pieredze

Es arvien jūtu, kā tur smaržo. Pēc ziedošiem krūmiem, kuriem nezinu nosaukumu, jo esmu neglābjama rīdziniece. Es atceros to dienu, kā sēdēju taksometrā un devos mājās pēc draudzenes nesatikšanas. Jā, tu izlasīji pareizi. Nesatikšanas. Atceros, ka todien domāju, viss būs kārtībā. Domāju, ka tas nav nekas liels vai paliekošs, vai nopietns. Es domāju, ka tas ir tikai mirklis. Mazs brīdis, pēc kura atkal būs labi. Atceros, domāju mēs izrunāsimies. Šeit mani pirksti pie tastatūras apstājas. Es paskatos pa kreisi, uz savu vīziju tāfeli, kuru rotā dziednieces Elejas Veronikas vārdi – piedod līdz sirds dziļumiem. Kaut kad tos uzlīmēju tīri intuitīvi. Man šķiet, mūsu dvēsele allaž zina, kas mums vajadzīgs.

Mēs nekad neizrunājāmies.

Man neizdevās salabot draudzību, kura bija izjukusi. Toreiz es būtu teikusi, manu emociju dēļ, tagad zinu, ka attiecības neizjūk viena cilvēka dēļ. Varu būt pateicīga, ka šī draudzība izslīdēja, jo viss varēja būt daudz sliktāk.

Iznākt no skapja ir grūti. Dzīvot dubultu dzīvi vēl grūtāk.

Draugi mēdz teikt, ka man ir augstas pašrefleksijas spējas. Iespējams, un arī augsts ir emociju līmenis. Iespējams, šo rakstu nekad nebūtu publicējusi, ja ne ziņa padalīties ar jaunu DBT grupas komplektāciju. Es pastāstīšu savu ceļu līdz DBT terapijai.

To, ka kaut kas nav tā, kā visiem, sapratu jau sen. To ir grūti izskaidrot, taču reizēm tu vienkārši zini, ka neesi tāds, kā citi. Viss, par ko dalīšos un runāšu, ar mani notika īsi pēc tam, kad pārstāju kontrolēt ēdienu (2019.g.), un izrādījās, ka tas, ko cenšos apspiest, pārveidot, ar daudz lielāku spēku izlauzās no manis, lai taptu sadziedēts.

“Labdien, mani sauc Zane, un man ir emociju regulācijas problēmas.”

Draudzības izjukšana bija mans solis pretim bezdibeņa dibenam.

Mana pirmā individuālās terapijas sesija bija tālajā 2018. gadā, tomēr bija kas tāds, ar ko es uzkāros ar visu terapiju. Mana dusmu regulācija. Lai kurp es dotos, lai cik labus terapeitus apmeklētu, lai ko es darītu, lai cik daudz meditētu, lai cik daudz apzinātos, rakstītu, piefiksētu, analizētu, dusmas par mani bija spēcīgākas. Ja ir kas tāds, ko no sevis esmu slēpusi vēl vairāk, kā no citiem, tās ir manas dusmas. Es varētu uzrakstīt esejas par dusmām. Citi to spēj par mīlestību, es par dusmām un pati par sevi, jeb to, kas mani apsēdis. Es esmu kā riekstiņš garšvielās. Sākumā ir forši un gribās vēl, bet vēlāk ir par daudz. Ja man ar vīru bija kāds jauks notikums, neliels trigeris spēja mani uzšaut kosmosā.

Neieslīgšu detaļās par to, ka dusmas ir veselīga un laba emocija, es to zinu, ticiet man. Dusmas norāda uz vajadzībām, robežām. Dusmu regulāciju apgūstam bērnībā, kā ikvienas emocijas. Es to visu zināju, taču manas dusmas nebija gluži tādas. Manas dusmas nebija dusmas, kurām palīdzēs izskaitīt līdz desmit. It visu pārdzīvoju krāšņā spektrā. Mēdzu novelt vainu uz to, ka esmu augstas jūtības, taču laikam ejot sapratu, ka viss grozās ap emociju disregulāciju. Lai arī biju pavadījusi laiku terapijā, šos divus vienkāršos vārdus uzzināju no youtube, un tie mainīja manu skatījumu. Es beidzot sapratu, kas ar mani notiek, pat tad, ja nesapratu, kāpēc. Es nebiju vāja. Ar mani patiešām kaut kas bija noticis, un tagad cīnījos ar sekām. Ja vien jūs zinātu, cik šī cīņa ir bijusi grūta.

Lai cik daudz es strādātu ar sevi, lai cik daudz zinātu, man pietrūka reālas prasmes. Prasmes, kā regulēt emocijas. Tā es beidzot nonācu līdz DBT terapijai.

Dievs svētī Māršu Linehanu. Šo terapijas veido autore izveidoja, lai ārstētu Robežstāvokļa personības traucējumu. Tā kā man bija noteiktas dažas no šo traucējumu iezīmēm, tas bija tas, kas man vajadzīgs, taču šī metode der ikvienam, kurš izjūt, ka emociju regulācija ir problēma. Modulis sastāv no 24 nodarbībām, kura laikā tiek apgūtas dažādas prasmes apzinātībai, komunikācijai ar citiem, distresa regulācijai un emociju regulācijai. Jāpiemin, ka pati grupa nav terapija, tā ir prasmju grupa. Gluži kā konditoru kursi emocijām. Individuāla terapija ir papildus pakalpojums.

Dažas piezīmes un sajūtas:

“Pamanu cik grūti ir runāt Es formā. Kad nolaižu uzbrukuma vairogus, jūtos patiesi ievainojama un satraukusies ķermeniskā līmenī. Un sevī arvien redzu, ka man kaut kas ir palicis, kā putekļi, kā lakmuss nosēdies uz manām plaušām un aizdedzies, jā, ir grūtāk elpot. Daži ir gatavi atteikties no tik daudz.

“Cilvēku var mudināt upurēt visu, ko viņš tur par dārgu un patiesu, tostarp savu pašapziņu, lai viņu mīlētu.”

Šis teikums man daudz izskaidro un rezonē ķermeniski. Katrā ķermeņa istabā iedegas gaisma.

*

“Šīs nodarbības nosaukums ir FAST prasmes. Starppersonu efektivitātes turpinājums. Šajā kursā neviļus katru reizi domāju par mācībām, kuras gūstam. Tā jau saka, kad sākam integrēt savu ēnas pusi, kļūst vieglāk elpot. Ja līdz šim man šķita, ka integrēt problemātisko, tajā laikā, ēšanas uzvedību ir neiespējami, kad es to paveicu šķita, protams, ka es to paveicu. Pavisam cits stāsts bija par manām dusmām. Vai es varu integrēt to? Es beidzot sev sāku piedot dusmas. Varbūt manas dusmas ir protests pret labo meiteni?”

Grupas terapijas skaistums ir tāds, ka tu saproti, es tāda neesmu viena. Būtu vērtīgi, ja šī grupa būtu klātienē, man ir pārliecība, ka tas dotu vēl lielāku efektu. Prasmju grupa ir reizē vērtīgākais, ko esmu darījusi, un reizē tā nav brīnums. Re, esmu sākusi domāt dialektiski. Šī grupa palīdz man strādāt ar emociju regulāciju, kaut gan tas neliedza man šodien no visa spēka mest ūdens krūzi, pudeli vai izliet kafiju. Manas emocijas arvien smeļas pāri malām, un es esmu sākusi sevi pieņemt. Vārds “un” vārda “bet” vietā ir viens no dialektikas pamatiem.

Man ir emociju regulācijas problēmas, un tajā pašā laikā, ja tā nebūtu, ja es nebūtu tik jūtīga, es nekad neko neuzrakstītu. Es pirmo reizi sāku sevi pieņemt. Tik salauztu. Tik nepareizu. Ne tikai savu fasādi. Es vairs nedomāju, ka kāds cits ir labāks par mani. Šī grupa man ir devusi lielāku veseluma izjūtu. Man vairs nav neērti, kauns vai kā citādi atzīt pašai sev, ka manas emocijas mēdz būt īsti amerikāņu kalniņi. Es lepojos ar sevi. Lepojos, ka lai arī tas vienmēr ir ilgs, garš, pacietīgs process, es cenšos, mācos un daru. Vienā no grupu terapijas nodarbībām mums atgādina par apzinātību un nevērtējošu praksi. Prasmi vērot. Prasmi nevērtēt.

*

Visi zina, ka dusmās jāskaita līdz desmit un jāelpo, bet tas nekad nebija strādājis, taču DBT man iedod konkrētu prasmi – ieelpa uz četri, aizturu, izelpa seši un šī distresa tolerances prasme man ir pieejama visos brīžos. Kā šādās dienās, kuru aprakstu:

“Tas nenotiek ar brīdinājumu. Emocijas kāpj pāri malām, vai režīmi pārslēdzas sekundes laikā bez iesnieguma un prasmes sevi kontrolēt vajadzīgas uzreiz. Diena iesākās tik labi, biju izgulējusies, man šķita, kur vēl labāk. Es biju gatava likt meitu gulēt un doties rakstīt. Kad.. pēc 25 min viņa arvien negulēja. Acīmredzami pārgurusi, iemieg, bet kā liku viņu gultā, viņa bija augšā un prasa krūti. Es jūtos pārstimulēta un aizkaitinājums un trauksme aug. Mans produktīvais laiks izslīd. Un viss. Tobrīd galvā notiek sprādziens. Man nav ne aukstās ūdens bļodas (vēl viena DBT prasme, kas maina ķermeņa ķīmīju), ne es gribu viņu gatavot. Ne es gribu pumpēties tobrīd – tiesa, tas varētu strādā pie dusmām, bet šajā trauksmes stadijā elpa ir tā, kura strādās. Es jūtu. Un tā es sēžu un elpoju. Tās bija varbūt divas elpas, bet tas ļāva man saprast. Tagad man tiek sniegti īsti rīki. Es ieelpoju četri, turu divi, izelpoju seši, turu divi. Un tas strādā. Tas pārnes manas domas, tas apstādina manas dusmas, līdz spēju risināt. Mamma reiz teica: “Ja es dusmojos, viss ir labi. Slikti ir tad, ja nedusmojos.” Tolaik es viņu nesapratu, tagad saprotu pavisam labi. Tagad es viņai piekrītu.

*

Pagājuši pieci mēneši terapijas grupā. Es gribētu teikt, ka esmu cits cilvēks. Tā, protams, nav, un tajā pašā laikā esmu iemācījusies daudz. Šonedēļ sākām emociju regulācijas moduli, kurš man bija viens no gaidītākajiem. Viss, kas šeit apgūstams, ir ārkārtīgi vērtīgs. Mani pārsteidza izdales materiāls par emocijām un kauna aprakstu. Vēlme slēpties. Man pašai šķiet, ka itin bieži tāda vēlme ir bijusi. Sajūta, esot šajā grupā, ir kā tīkls. No vienas puses, beidzot neesmu viena. Es iznesu un izceļu gaismā savas problēmas un nevis viens pret viens, bet tieši grupā, saprotot, ka uz pasaules vēl ir tādi, kā es. Ka nevis manas emocijas ir problēma, bet mana problemātiskā uzvedība. Tas, ka ar savām emocijām neesmu mācējusi tikt galā.

Šī grupa ir kaut kas īsts. Kaut kas vērtīgs. Tie nav vienas vai pāris dienu kursiņi. Tas ir pamatīgs darbs. Arvien vairāk saprotu, ka saistībā ar apzinātu ēšanu cilvēki nespēja visu apgūt ātri un daudz.

Ja es domāju par savām dusmām un problemātisko uzvedību, man bija kauns. Man patiešām bija kauns, es to vai nu slēpu, vai centos risināt kaut kādos ezoteriskos veidos ar piedošanu, bet reāli varu teikt, ka šī grupa ir kaut kas palīdzošs, ar reālām prasmēm, ko un kā darīt savu problēmuzvedību laikā. Es saprotu, ka neesmu slikts cilvēks. Es arvien vairāk un biežāk mācos rast vidusceļu un nenogriezt visu kā ar nazi. Kā man šīs prasmes būtu noderējušas pirms vairākiem gadiem.

Lai arī man bija šķitis, ka es to zinu, patiesībā es biju apspiedusi savas nepievilcīgās emocijas un tikai tagad sāku raudzīties nevis uz problemātisko uzvedību, bet emociju zem tās, jeb sāpi. Vai nav loģiski, kurš gan ietu no laba prāta uz šo grupu, ja ne dzīva, kas piespiež dziedināt? Arvien vairāk redzu, ka es varētu tikt no šī ārā. Grupas vadītājs šodien atgādina, ka es nevaru izmantot tikai distresa tolerances prasmes, bet man jāizmanto arī problēmu risināšanas prasmes. Tas atkal parāda, ka emocijas nav problēma. Emocijas var būt patiešām īstas un īstajā laikā. Ir brīži, kad sāpes ir adekvātas un situācija ir vienkārši jārisina, nevis jācenšas sevi nomierināt. Šī  grupa ir kā validācija.

Man šķita, ka lielākā dāvana no kursa un terapijas būs dusmu iznīdēšana, spēja savaldīties, taču izrādās, ka lielākā dāvana ir līdzjūtība.

Es pamanu, ka dusmas mainās, kad nedusmojos uz sevi par savām dusmām. Manas dusmas bijis mūža lielākais ienaidnieks. Tagad man manas dusmas vairs nešķiet tik ļaunas un baisas. Tagad manas dusmas man ir interesantas. Dusmas ir veids, kā ar sevi strādāju un sevi iepazīstu. Kad dusmas no visas sirds sāku saskatīt par draugu. Turēt savu ienaidnieku cieši klāt. Tā notiek. Un tajos brīžos kaut kas sāk fundamentāli mainīties. Kā hologramma, dusmu attēls sāk izirt. Es arvien dusmojos brīžos, kad tas nepieciešams, taču ikdienas strīdos es vairs nedusmojos tik asi un karsti, jo dusmoties man nozīmē atdot velti savu dzīvības enerģiju. Dusmās es noplūstu. Es saprotu, ka dusmas ir bijis mans cīņas spars. Kādā strīdā saprotu, ka dusmoties man nozīmē dot no sevis. Dot enerģiju, uzmanību. Ja es dusmojos, es mīlu. Ja nedusmojos, man kļūst vienalga, es pasargāju sevi.

Terapeite kādā no 1:1 sesijām min, ka izraujot, izravējot visas dusmas, es pazaudēšu arī kaut ko svarīgu. Tas man liek apstāties un padomāt.

Atceros kādu no tikšanās reizēm, kur satiku savu iekšējo bērnu. Mazu meiteni, kura sēdēja nevēdinātā telpā. Viņa arvien sēž tajā istabā un īsti netic, ka palikšu, taču es viņu apciemoju. Viņas sargi, tu neticēsi, protams, ir dusmas, kuri ir noguruši šajos gados cīnīties. Pēc katra nelielā apciemojuma, es jūtos arvien labāk un mierīgāk.

*

Es skatos nevis uz uzvedību, bet emociju zem tās, un tas visu maina. Nav iespējams izteikt, ko tas nozīmē, ar sevi necīnīties. Esmu iepazinusi savu “ienaidnieku”, kurš izrādās man tuvs draugs. Manas mīļās dusmas, kuras bijušas manā pusē, kad neviens cits tur nav bijis. Manas dārgās dusmas, kuras savu reizi man norādījušas uz atpūtas trūkumu. Manas dārgās dusmas, kuras sargā manu trauslumu un maigumu.

Septiņi gadi kopš manas apzinātās dusmu epizodes. Tik ilgu laiku es biju domājusi par savām dusmām, es biju apskatījusi tās, gluži kā toreiz, koncentrējoties uz kalorijām un kontroli, es domāju kaut kā kontrolēt dusmas. Katru reizi, kad dusmojos, es pametu sevi. Es paņemu savu vairogu un aizeju, tā vietā, lai apsēstos ar šo visu.  Es pavisam aizmirsu, ka man jāskatās citā virzienā. Uz savu ievainojamību.

Šo gadu laikā ienīstot savas dusmas un agresiju, es pametu sevi un to daļu, kura ir tik maiga un jūtīga, un sāpināta. Tik savādi, bet patiešām, dusmojoties es sevi pametu, jo nespēju izteikt vai atzīt savas jūtas. Dusmas mani lauž, šī situācija mani lauž. Man jāieskatās zem tā visa.

Tas nav rakstura vājums, bet gan nekad pa īstam nesatiktas lietas.

*

Pusgada mācības noslēgušās. Kas man palika atmiņās?

Vispirms dažas no prasmēm:

DEAR man, give, fast

Stop prasme

Visas distresa tolerances

Faktu pārbaude

Pretējā rīcība

Pozitīvu emociju akumulācija

Tomēr, lai arī es gribētu teikt, cik vieglāk man ir kļuvis, man arvien mēdz būt grūti noregulēties un tas, kas citiem būtu parasts strīds, mani var ietekmēt uz ilgu laiku. Gluži vienkārši, mana nervu sistēma ir citāda, es esmu citāda. Tomēr mans ceļš uz mieru turpinās.

Katra prasme, kura tika mācīta, ir kaut kur manā atmiņā, un es turpinu tās praktizēt. Apstāties, novērot, izlemt par labāko rīcību. Praktiski, es vairs nesūtu desmit īsziņas, kad esmu nikna, es spēju paņemt pauzi. Un labākais no visa, esmu pieņēmusi, ka manas dusmas, ar kurām tā cīnījos, nav nekas cits, kā mani sargi, kuri sargā to maigo Zani.

Ja šajā rakstā saskatīji kaut ko tuvu, atceries, ka neesi viens ar savām emocijām un DBT terapija ir zelts. Lai mierīgi, Zane