ZANE KRĒSLIŅA

Es arvien jūtu, kā tur smaržo. Pēc ziedošiem krūmiem, kuriem nezinu nosaukumu, jo esmu neglābjama rīdziniece. Es atceros to dienu, kā sēdēju taksometrā un devos mājās pēc draudzenes nesatikšanas. Jā, tu izlasīji pareizi. Nesatikšanas. Atceros, ka todien domāju, viss būs kārtībā. Domāju, ka tas nav nekas liels vai paliekošs, vai nopietns. Es domāju, ka tas ir tikai mirklis. Mazs brīdis, pēc kura atkal būs labi. Atceros, domāju mēs izrunāsimies. Šeit mani pirksti pie tastatūras

“Kāpēc tu lasi šo grāmatu?” man jautā vīrs. Es nemāku uzreiz atbildēt. No vienas puses mani uzrunājis grāmatas vāks, no otras es vēlos...