Citi baidās no nāves. Vēl kāds kļūt nabadzīgs. Pazemots. Es? Es baidījos kļūt resna. Par šīm bailēm es varētu pateikt daudz. Tik ļoti, ļoti daudz. Atbrīvoties no šīm bailēm man bija kā burtiski no jauna sākt dzīvot, un par to es nebiju kādu laiku domājusi, līdz atsāku darbu sporta klubā. Domas pieklauvēja un teica, bet Zane, kā tad ir? Vai tu jūties resna? Šis raksts nav #bodypositive propaganda, vai liek mums pieņemt neiespējamo. Es apzinos, ka svars IR mainīga vienība un to IR iespējams regulēt, un VAJAG darīt attiecīgos brīžos. Un tomēr. Ir kas vairāk. Jo... būtu jau labi, ka mēs zaudētu svaru un beigtu dzirdēt šo balsi, vai ne? Tad, kāpēc neatkarīgi no izmēra mēs šādi jūtamies?
Pirmo reizi apzinājos, ka esmu ne gana tieva ceturtajā klasē, kad klasesbiedrene man aizrādīja, ka man ir riepa. Tā bija pati, pati pirmā reize un tā iezīmēja pilnīgi visu manu turpmāko dzīves gājumu. Labi, tas izklausās mazliet pārspīlēti. Tas bija trigeris, jo man apakšā bija laba augsne sajusties ne gana labai, līdz ar to es to uzņēmu. Tas notika 4. klases izlaiduma dienā. Man bija balti svārki, balts tops. Īsta princese, bet izrādās, par resnu. Atminos kā noriju asaras. Es nespēju tam noticēt! Man bija tāds kauns. Mēs abi ar tēti bijām šo svētku tērpu izvēlējušies, bet te izrādījās, esmu pavisam nošāvusi greizi. Neatminos kā pagāja mana vasara. Nezinu, ko darīju, bet zinu, ka kopš piektās klases nekas, nekas vairs nebija kā agrāk. Es bijusi sākusi tievēt. Kopš tās dienas es nekad, nekad savā ķermenī vairs nejutos labi. Es nebiju arī izteikti sportiska un mans ķermenis sāka nest un uzkrāt kaunu, kuru noskaloju ar bulciņām.
Varētu teikt, ka vispirms grima mans pašvērtējums, tad grimu es. Es patiešām pieņēmos svarā ar laiku, taču teikt, ka biju resna, domāju, biju pārspīlēti. Mans augstākais svars mūžā ir bijis 74kg (172cm), nu labi, izņemot grūtniecību, plus 9-10kg, bet sev es jutos kā īstens nīlzirgs. Zemākais ir bijis 58kg.
Ja mans stāsts ir par skolu, citām šis stāsts ir mammas balss, kura likusi ēst mazāk. Vai vīrs, kurš iedzinis kompleksos, vai Instagram, kur saskatāmies skaistos reel, un aprakstus no sērijas “aaaaak Dievs, cik laaabi ir justies savā ķermenī.” Un tas ķermenis, protams, ir 34. izmērs un mums atliek vienkārši nomirt, jo ir skaidrs, ka mūsu pēcpuse tur nebūs nekad.
Lielu daļu dzīves es jutos resna, biju “resna” savā galvā un baidījos pieņemties svarā. Ne jau mazliet baidījos. Baidījos neiedomājami. Ap šīm pāris tēzēm, domām, idejām un meklējumiem bija grozījusies mana visnotaļ paredzamā dzīve. Ar vēlmi zaudēt svaru, svara noturēšanu, bailēm, sarunām, bailēm vēlreiz, diētām un tā uz apli. Kādu dienu sāku just, ka man spiež šorti. Manā galvā sāka raisīties domas, ka es ēdu par daudz. Tam sekoja fiziskas izpausmes kā saspringums. Es izlēmu nosvērties. Es nebiju pieņēmusies svarā. Protams, nē. Es, kā vienmēr jutos resna, un to varēja izraisīt dažādi trigeri, kā izlaists treniņš. Lai arī ēšanas problēmu vidū svērties nav ieteicams, reizēm svari un to neitralitāte var palīdzēt izvērtēt domu patiesumu. Šajā gadījumā svari bija neitrāls komandas biedrs kurš uzlika roku uz pleca: “Atslābsti.” Redzēt no malas cik viegli ir iekrist savu domu slazdā par to, kādas esam. Bailes no pieņemšanās svarā ir bailes no kaut kā cita. Ir nepieciešams raksturot sajūtu, kura mūs pārņem, kad redzam svara pieaugumu. Man bija sajūta, ka es to nevaru apturēt. Ka tas (svars) slīd man no rokām. Ķermeņa uztvere ir viltīga. Balss galvā var teikt, ka esi pieņēmusies svarā bez redzama iemesla. Vēl vairāk, tā var ierobežot mūsu pieredzes.
Sievietes, kuras jūtas resnas, var atteikties no seksa ar partneriem, vai ierobežot to, jo nejūtas pievilcīgas. Nemaz nerunājot par to, ka pavisam slaida sievietes, kuras nudien tic, ka nav gana labas, nestrādā darbu, kurš tām patīk. Ne viena vien sieviete Instagram aptaujā teica, ka visu dzīvi ir jutusies resna, pat esot mazā izmērā. Sievietes nemitīgi flirtē ar šo teikumu – es esmu resna. Es jūtos resna. Bet vai tas ir tas, kā mēs jūtamies? Ko, pie velna, tas vispār nozīmē? Šādos brīžos labi ir izpētīt šo sajūtu, ne censties kompensēt un pierādīt, ka tā nav. Ja tavā galvā ir balss, kura apgalvo, ka esi resna, to ir labi pavērot. Tas nekad nav tikai par to.
Atgriežoties pie treniņiem. Kad vadīju treniņus pirms vairākiem gadiem savā best of the best formā, es, protams, jutos ne gana slaida, vai vismaz ne gana stipra. Bet, ja es būtu ieskatījusies dziļāk. Vai zini, no kā es baidījos? Es baidījos, ka pie manis pienāks un pateiks: “Tev ir resns vēders.” Pasmiesies un aizies. Lūk tā. Mans ķermenis bija nesis gadiem uzkrātu kaunu par šo pazemojumu un sāpēm, kuras jutu un, kuras man bija jāsadziedē.
Atminēsimies klasisko piemēru ar fotogrāfijām, kur sieviete ir bijusi slaida, bet domājusi, ka ir resna, un tikai pēc gadiem apjauš skarbo patiesību. Šodien, kad mans svars ir datējams ar drīzāk augstāks, nekā zemāks, un mans ķermenis ir vesels un es mēdzu sev jautāt vai izskatos gana labi. Tas notiek maigāk. Un es atgriežos pie viena un tā paša. Man nav ne jausmas. Es vienkārši turpinu dzīvot. Un priecājos, ka manā dzīvē ir jomas, par kurām varu teikt, ir pavisam vienalga, cik es sveru. Nujā. Un vēl jau mainījies ir arī tas, ka man nav bail. Kā es saku, ja arī es būtu “par resnu,” es vienkārši darītu kaut ko citu (darbs sporta klubā ir bijis liels trigeris, tāpat ticu darbs TV vai uz skatuves, bet.. jau atkal. Par šo balsi sūdzas sievietes no dažādām profesijām.)
Kāds man teiks, bet Zane. Labi, tu nebiji nemaz ar lieko svaru, bet kā tiem, kam ir liekais svars un šie cilvēki dzird balsi?
Tādā gadījumā mēs varam uztvert to kā motivāciju uzsākt veselīgāku dzīvesveidu un patiešām nomest svaru. Bet tad šai balsij būtu jābūt maigākai, vai vismaz ne kritiskai. Tā pat varētu būt dusmīga balss, jo caur dusmām lietas mēdz mainīties, taču, ja tā ir tava iekšējā balss, tā nekad nebūs nejauka.
Tāpat es varu galvot, ka ķermeņa uztvere, sabiedrības etaloni par skaistumu ir mainīgi. Tiešām! Pirms desmit gadiem es domāju, ka tikai sešpaka ir super. Tagad man no sirds ir vienalga. Man šķiet, ka ķermeņi ir dažādi un, ja tas ir vesels ķermenis, kas nav nomocīts, tad ok. Kā arī... nu, ja tas ir liekā svara nomocīts, droši vien tam cilvēkam ir iemesls. Es mācos iejūtību un integrāciju un skatīties uz sevi. Tev jāsaprot, kā patīk tev, kā jūties tu savā ķermenī. Dzīve ir ļoti, ļoti īsa. Vai savus skaistākos gadus tu vēlies pavadīt domājot, ka esi... resna?
No šī raksta ceru, ka tu sev varēsi paņemt iedvesmu apdomāt, kad tu sāki justies “resna,” varbūt pat, kad sāki atbilstoši uzvesties un pārēsties savu sāpju dēļ. Un tad.. pieņemt lēmumu no tā visa atbrīvoties. No domām par resnumu, no paša resnuma vai vismaz no balsīm, kuras tev melo, lai sāktu daudz, daudz brīvāku dzīvi. Tā mēs visi sadzīvojam ķermenī, kuru arī es mācos neapšaubīt un dziļi cienīt. Kas reizēm nozīmē izvilkt sevi pastaigā, reizēm nozīmē nopirkt dārzeņus, bet nekad nenozīmē sevi kritizēt, jo tās? Jo tās visticamāk ir tikai balsis. Tās pašas, kuras ir ar mani kopš ceturtās klases un ar tevi no kāda cita laika.
Par to, kā mainīt ķermeņa uztveri varam parunāt citu reizi. Atceries, ka Janvārī tev ir iespēja mainīt gan savas attiecības ar ēdienu, gan ķermeni apzinātas ēšanas kursā. Kādas ir tavas attiecības ar šo balsi?