Aizliegumi vai atbildības uzņemšanās?
Par šo tēmu es aizdomājos, kad ilgāku laiku biju pētījusi diētu kultūru un tās pretējo pusi – Intuitīvu, kā arī Apzinātu ēšanu. Es nonācu punktā, kad jutu – es saspringstu par daudz ap visu, kas saistīts ar ēdienu, kaut arī AĒ mērķis taču vienmēr ir bijusi atbrīvošanās.
Vai atļaut sev ēst visu nozīmē būt brīvam? Es pētīju dažādus veidus kā “tapt brīvam” no aizliegumiem un visai daudzus no tiem arī izmēģināju. Ir skaidrs viens – ka visi produkti patiešām IR atļauti, bet man radās jautājumi. Ko tad, ja Tu saproti, ka Tev tiešām garšo šokolāde tik ļoti, ka pat AĒ rīki nespēj Tev līdzēt beigt apstāties? Ko tad, ja pēkšņi prāts rausta Tevi uz visām pusēm un Tu gribi apēst visu pasauli?
Šo rakstīt mani iedvesmoja arī sarunas nodarbību laikā par tēmu – es jūtu sāta sajūtu ar dabisku ēdienu, bet nejūtu ar našķiem.
Arī es kādu laiku biju pieslēgusies “ierobežoto” produktu atgriešanai. Tas strādā, tas atbrīvo, tomēr ne jau ēdiens ir tas, kas atbrīvo. Es sapratu, ka atļaujot visu Tu reizēm patiesībā rausti lauvu aiz ūsām. Kāpēc? Jo vienu dienu es gribēju šokolādi, bet citu Nutellu, tad picu, tad vēl kaut ko. Likās, ka manī snaudošais mežonēns ir modies un nu mēs metamies izaicināt visus Rimi plauktus.
Ēdiens bija kļuvis par dzīves notikumu. Vēders par kungu, es tam pakalpoju. Ak, puncīti, Tu vēlies vēl vienu Lācīti Ķepainīti, jā, lūdzu. Pildītās pankūkas ar sieru un šķiņķi pēc vakariņām, protams!
Man bija bail sev kaut ko “aizliegt.” Es biju droša, ka ēdot visu tas taču kaut kad rimsies, ko? Bet patiesībā notika pretējais. Jo vairāk es raustīju savu lauvu aiz ūsām, jo vairāk es sāku našķoties. Es sāku sev nepatikt, es nepazinu sevi. Kas notiek? Vai tas ir dziedināšanās process, vai vienkārši kaut kāda sūdu būšana, kas liek uzņemt svaru?
Es domāju vēl tālāk. Vai visi ierobežojumi ir slikti? Vai tiešām Tu domā, ka visi cilvēki, kas ēd veselīgi sevi nemīl. Muļķības. Ja cilvēkam mirdz acis no kaloriju skaitīšanas un vistas filejas, viņš ir uz īstāka ceļa nekā Tu, kas māžojas ar Amerikāņu problēmām.
Ko es gribu pateikt? Vai es braucu pretrunās ar šo visu? Vai tas nozīmē, ka Tev tomēr ir sevi jāierobežo? Nē.
Bet ir jāveido IZPRATNE, ka drošības sajūta nav meklējama ēdienā. Iekļaut kādreiz aizliegtu ēdienu tā ir daļa no procesa, bet Tu vari skriet pa veikalu, ēst cik našķus vēlies, kamēr izpratne nebūs dziļāka, tas neko nedos, tikai dažus kg klāt (tas nav slikti, bet centies uztvert domu.)
Kad mēs iekļaujam kādreiz ierobežotos produktus, mēs cenšamies veidot drošības sajūtu sevī, savam prātam. Nomierināt to. Jo tiešo prāts ir tas, kas daudz diētu dēļ ir kļuvis nemierīgs ap produktiem.
Drošības sajūta nav meklējama tikai ēdienā. Bez patiesas, dziļas izpratnes mēs varam ēst cik picas šķēles vai šokolādes gribam, bet tas neko nemainīs. Atļauja ēst, šī izpratne sakņojas mūsos. Un tai ne vienmēr ir nepieciešams liels daudzums ēdiena.
Jā, viens veids kā gūt izpratni par to ir manuāli iekļaujot visu, kas bijis aizliegts un tas IR svarīgs posms, bet kaut kādā mirklī tam ir jāpārkāpj pāri un jāsaprot, ka ne viss, kas ir pieejams man der. Tas, ka man garšo ne tikai gabaliņš kūkas, bet arī divi nav traģēdija, bet man nenozīmē arī, ka man noteikti jāēd divi. Un tas nav aizliegums. Tā ir izpratne, kas vienkārši veidojas.
Mazāka porcija nav aizliegumi, bet rūpes. Nepaņemt šokolādi veikalā nav ierobežojums, bet atbildības uzņemšanās par savu labsajūtu.
Attieksme, piekritīsi?
Un apzināta ēšana var palīdzēt Tev saklausīt sevi, var palīdzēt ļoti daudzos veidos, lai noslēgtu mieru, bet tā nevar Tavā vietā zināt, kas Tev der, un kā jūties laimīgs.