Man bija kleita un kleita bija manai draudzenei. Mēs apsēdāmies Kronvalda parkā, un viņas kāja sēžot lotosa pozā neveidoja celulītu. Augšstilbu āda bija tāda, kāda tā bija, bet man bija celulīts. Tajā brīdī man gribējās no kauna ielīst zemē. Tas nekad nenotiek vienā dienā. Domas, ka ar ķermeni kaut kas nav labi. Tādas ainas bija vairākas, kad es biju droša par savu resnumu un vēlāk resno domu izpausmes mainīja savu formu un veidolu. Taču galvenais ir, šie brīži uzkrājās kā mazi pilieni. Aprasoja uz loga, sāka pilēt un pludot. Tas bija aizmiglojies kauns. Es biju sākusi uzkrāt kauna izjūtu par ķermeni, kura vēlākos gados sevi izrādīja pa pilītei vien. Domāju, šeit pat nevajag paskaidrot, ka es nebiju resna, protams.
Mišela Obama grāmatā "Gaisma, kuru nesam," runā par labo, tādēļ neviļus šos nosaukums, jo mēs nesam ne tikai to. To, ka ķermenim ir atmiņa, pierāda zinātne. Tas atceras arī tad, kad mēs neatceramies. Mēs neapzināti piesedzam tās ķermeņa daļas, par kurām jūtam kaunu. Bet šo kaunu mēs reti pamanām, ja neiedziļināmies. Mēs to vienkārši nesam sev līdzi.
Kaunu var pamanīt vērojot savas domas. Kad ejam garām spogulim. Kad esam sporta zālē. Kad skatāmies un, kas ir tas, ko domājam par sevi. Ja mēs sāktu filtrēt savas domas par ķermeni, patiesībā, tas būtu ne tikai auzu lauka vidus, bet skumjais stāsts. Protams, arī ar mani tā notiek. Es nesen “iekāpu” vienā trigerī un pēdējās divas dienas biju satraukta, man sāka šķista, ka esmu pieņēmusies svarā, ka manas krūtis ir pārāk lielas (man tās vienmēr ir bijušas mazas, tādēļ, ja to izmērs attāli sāk līdzināties kam vairāk, zinu, ka esmu uzņēmusi svaru). Vārdu sakot, manas domas par ķermeni nebija mīlošas. Taču kauns ir vēl sliktāks. Tas ir graujošs un iznīcinošs. Tas liedz mums pieredzes un liek slēpties, būt neredzamām.
Strādājot par treneri, es esmu jutusi ne mazums kauna no sieviešu puses par savu ķermeni. Sievietes nemitīgi jūtas ne gana labas. Ne gana slaidas.
Nesen ar mani notika kas savāds. Tā kā man ir mainījusies pēda, es nolēmu to izmērīt, lai būtu droša, kāds ir mans kājas izmērs. Taču stāvot ar mērlenti rokās, es nolēmu izmērīt arī visu pārējo. Gurnus, piemēram. Es zināju, ko tur ieraudzīšu, tomēr es tā rīkojos. Mani gurni vienmēr ir bijuši lielāki, nekā citām sievietēm un taisnības labad, arī pēcpuse. Protams, ka zaudējot kopējo tauku %, es zaudētu arī cm gurnos, taču tas notiktu daudz lēnāk. Tas mani ir sāpinājis. Tas mani ir dzinis izmisumā. Tas, ka mani gurni un pēcpuse ir tik lieli. Es zināju, ka nekad neizskatīšos tā, kā citas sievietes. Man vienmēr būs vietas, kuras mērlente jāpaņem platāk. Es neatbilstu standartam. Lai tam atbilstu, man būtu stingri jāierobežo sevi un principā, jābūt citam cilvēkam.
Es tagad pateikšu kaut ko tādu, kas, iespējams, satricinās tavu pasauli. Visi cilvēki un viņu ķermeņi nav vienādi. Jā. Mēs esam dažādi un tas ir normāli. Daži cilvēki ir īsāki, daži ir garāki. Daži slaidāki, daži mazāk saldi. Daži ļoti slaidi. Daži nemaz nav slaidi. Reizēm, gan vieniem, gan otriem pieklibo ēšana. Reizēm, kādam tā pat ir problēm situācija un reizēm, iedomājies, iespējams, pasaulē ir kāds, kuram pārāk patīk paēst un kāds, kurš ir pārāk slinks. Pagaidām. Vēl ir tādi, kuri jau zina par veselīga dzīvesveida nozīmi, taču ne viens, ne otrs nav labāki par citiem. Mēs esam ļoti dažādi. Mūsu ķermenis arī jūtas daudz labāk, labāk atsaucas veselīgiem ieradumiem, ja to mīlam, nevis ienīstam.
Un mūsu kauns par ķermeni nekā neveicina mīlošus ieradumus. Katrai sievietei būtu jāpieskata savas domas. Jāskenē ķermenis un emocijas katru dienu, lai saprastu, vai es nenesu sev līdzi kaunu par ķermeni? Kauns ir graujošs, iznīcinošs. To pavisam noteikti nepieciešams atlaist.
Sievietes ir dažādas. To ķermeņi. Tas. Ir. Normāli.
Vai Tu esi izjutusi kaunu par savu ķermeni? Kādu konkrētu ķermenisku vietu?