Es veltu šo rakstu visiem cilvēkiem, kuri ir laulībā vai attiecībās un Dievam, kurš mums palīdz.
Man reiz jautāja vai grāmatu es rakstīju par mīlestību, jo man pašai tās trūkst. Nē. Es nerakstīju tādēļ. Es rakstu par mīlestību, jo tā ir tēma, kura ir vērtība. Mīlestība ir vērtība un tā nav pašsaprotama. Jā, es tagad saprotu, kāpēc mana mamma katru otrdienu skatījās romantisko filmu. Taču grūtākais ir tad, kad tu saproti. Romantikas vairs nav. Kad tu to vien dari, kā lasi romantiskas grāmatas. Jo tev kaut kas trūkst un tas kaut kas ir pirmsākums. Es atceros brīdi, kad strādāju darbu, kurš varbūt nebija pats mīļākais darbs pasaulē, bet katru reizi, kad iedomājos, atcerējos un apcerēju faktu, ka esmu attiecībās, man izlauzās smaids un es biju laimīga, jo tas bija sākums. Mana un vīra sākuma.
Mēs esam Vecrīgā un pērkam sev kafiju, kad nolemjam paskatīties, kur tieši būs ieeja. Izrādās, mēs neesam pie īstās baznīcas un mums bija jābūt nevis Doma baznīcā, bet gan Vecās Ģertrūdes. Viss ir sajucis. Mēs kavējam savu pāru lekciju, pareizāk Laulāto kursu, kurš sastāvēs no 7 nodarbībām. Jā, ar Augstākiem spēkiem man ir izdevies pierunāt vīru uz ko tādu doties un te nu mēs esam. Nosaluši un kavējam.
Kad ierodamies, cilvēki ir paēduši un cītīgi klausās. Tas, kas mani pārsteidz ir cilvēku daudzums. Esmu gaidījusi dažus pārus, piecus varbūt, bet baznīcas pagrabā ir vismaz divdesmit pāri. Tāpat mani pārsteidz izkārtojums un telpa. Tā ir gaiša un mājīga pretēji manām iedomām par to, ka tā būs tumša un šaura. Es pat teiktu, šeit izskatās mūsdienīgi un forši. Uz maziem galdiņiem stāv tasītes un uz šķīvjiem bezē cepumi. Mēs apsēžamies un klausāmies. Mums piedāvā zupu, jo pirms tam esot bijušas vakariņas. Kas šī ir par vietu? Pēc brīža skan tam teikums: “Nāks saldais!” Lēnām mēs ieklausāmies par to, par ko šis kurss būs, un viss par ko es domāju atlikušajās stundās ir nevis uzdotie jautājumi no rokasgrāmatas, bet tas kā cīnīties ar kamolu kaklā un acu sūrstēšanu. Vai es vispār esmu gatava tuvībai, kāda ir laulība?
Tas notika nesen. Es teju apraudājos draudzenes dzimšanas dienā. Ne par godu jubilārei, bet par to, kā viņas vīrs un viņa stāvēja blakus savam bērnam. Abi divi. Abi divi. Iedomājies? Abi divi. Kopā. Aiz bērna muguras. Viņa kaut ko runāja. Viņš bija apskāvis meitas plecus. Abi divi kopā. Man kaut kas krūtīs sarāvās mazmazītiņš par to, ka tā ir iespējams. Nē, nē, šeit nav sentimenta par to, ka mani vecāki gāja savu ceļu, jo es pat nespēju iztēloties viņus kopā un viņiem noteikti nebija jābūt kopā, tomēr šī iespējamība, ka tā vispār notiek un kā tas ir, tā izsauca asaras, jo nu... tas bija aizkustinoši.
Ja ir tēma, par kuru nevar runāt, tās ir attiecības. Jo laime mīl klusumu un brīdī, kad sieviete sūkstas par savu partneri ir skaidrs, ka kaut kas nav labi, un daudz labu runāt par savu vīru arī nevar, jo kādai draudzenei var iepatikties. Protams, tās pārliecības, kuras reiz esmu dzirdējusi. Bet vēl ir dažas, kuras dzīves laikā esmu ieguvusi un tās ir – šķiras visi. Gan tie, kas runā, gan tie, kuri izliek sevi publiski, gan tie kas klusē. Ja nešķiras, tad sastopas ar grūtībām. Vai nu risina, vai mēmi klusē un mokās.Vai nu es pievēršu tam uzmanību, vai arī patiesi pēdējā laikā ir biežāk izskanējuši dažādu pāru paziņojumi par šķiršanos. Un tas liek aizdomāties par vairākām lietām.
1. IG bildes tiešām ir fufelis
2. Laulībā ar problēmām saskarās visi
Padomāsim uz brīdi. Kas ir tā vieta, tas avots, no kuras mēs ņemam piemēru par laulību. Vai tā ir ģimene? Būtu jau skaisti. Kādam noteikti tā ir. Vai tās ir filmas? Siltāks. Grāmatas? Arī. Cik jaukas ir tās grāmatas, kur divi iemīlas un dzīvo mūžu kopā. Taču pienāk īstā dzīve un iesit ar pannu, jo hei, dzīvē ir ne vien mīlas prieki, bet pienākumi, bērni, slimības, galu galā. Fiziskas un mentālas. Un ne jau to visu mēs satiekoties zinām. Bieži es dzirdu, ka pirms saiet ar kādu kopā, mums katram būtu jāiziet terapija. Jauki jau tas būtu, taču arī tad mēs noteikti saskartos ar grūtībām. Agri vai vēlu pārim ir jāšķērso jaukā attiecību krīze, kuras noteikti ir vairākas. Un tad ir jautājums. Ko ar to krīzi mēs darām. Jo krīze, ko es vismaz nezināju, nav mēnesi vai divus, bet var ievilkties gadu, divus un trīs. Ak vai.
Un tā mēs abi sēžam Laulāto kursā un es sev tur, pagrabā, atzīstos. Man vieglāk liektos dzīvot vienai un visu sabojāt, nekā ļauties tāda līmeņa kopā būšanai, kas ir laulība. Kāds nesaprastu un domātu, ka man visi nav mājās un droši nav arī. Kā cilvēkam, kuram visvairāk bail ir no atraidījuma, biju sacēlusi ap sevi mūrus un distances, kuras nav tik viegli pārvarēt. Es zinu savus ceļus un lokus, zinu šosejas, bet jā. Es stāvu ielas vienā pusē, kur man ar roku māj tuvs cilvēks un tomēr es izvēlos ielu nešķērsot. Es esmu kā no malas. Es to daru, bet tikai es zinu, ka tomēr ir kāda stikla siena, kura mani šķietami šķir no jaunām sāpēm un tuvības.
Kāpēc laulāto kurss? Savā ziņā sakritība, savā ziņā izpēte. Es kaut ko meklēju, un mēs bijām mēģinājuši pāru terapiju, bet tas nebija tas, tas bija dārgi un ar mazu bērnu mums nebija tik viegli atrast tam laiku. Attālināti bija pee. Šis kurss man “uzleca” virsū un es teicu jā. Mēs. Kas man patīk, ir, protams, pieejamība. Šis kurss ir desmit reizes lētāks nekā terapija. Es nevaru, protams, tos abus salīdzināt tā, bet zinu cik reizēm finanses ir liels deal breaker šajā pasākumā. Man patīk doma, ka mēs kaut kur ejam divatā. Ko tur liegties, reizēm pašiem ir grūti saprast, kā atrisināt kādu konfliktu. Šeit esam aicināti sarunāties. Ir jāpilda testi un jāsalīdzina atbildes. Tas, kas pārsteidz ir, cik tās atšķirīgas. Vīram liekas, ka mēs sarunājamies par sapņiem un cerībām, kamēr man šķiet, ka nedarām to nemaz un necik. Un tomēr. Arvien.
Visu nodarbību es to jūtu. Cik ļoti bail man ir atvērties. Es nelaižu cilvēkus sev klāt, izņemot rakstot, tur es laižu klāt gan jūtas, gan sapņus, gan tuvību, bet ikdienā nē. Man ir tik ļoti bail tikt ievainotai. Bet kā tur nu bija. Mums nesāp nesaņemta mīlestība (es gribu ticēt arī atraidījums), mums sāp nespēja dot mīlestību.
Tas ir kaut kas, ko esmu jutusi arī pati.
Pēc lekcijas es ļauju vīram apskaut sevi pirms miega. Maigi apskāvieni man ir visgrūtākie. Kutinoši pieskārieni. Es neesmu tāda maiguma radusi. Esmu radusi skarbuma, disciplīnas, racionalitātes. Ne maigas galvas paglaudīšanas. Es atceros, ka mamma man sita starp lāpstiņām, lai atklepojos, kad biju slima. Es atceros viņa man mazgāja matus, bet pieskārieni bija stingri. Man šķiet, viņai bija gari nagi. Es atceros, ka viņa man ņurcīja un murcīja. Bet vai tas bija maigums? Bažos, es baidos no maiguma. Tāda trausla maiguma. Tas izsauc manī šausmīgas asaras. Maigums. Kas ir maigums?
Otrā nodarbība
Šoreiz mēs zinām, kura baznīca ir īstā. Tēma – komunikācija. Mums abiem nāk miegs, taču es ieleju kafiju un mēs klausāmies. Mani arvien pārsteidz cik mājīgas ir šīs telpas un, ka mums ir pagatavotas pat vakariņas! Tas nav sīkums un liek justies gaidītai. Par mīlestības valodām mēs arvien runājam un domājam. Iespējams, esmu kļūdījusies savā un man patiesībā vajadzīgi vārdi un laiks kopā, nevis dāvanas un pieskārieni. Taču pie tā mēs atgriezīsimies.
Līdzīgi kā pirmajā reizē, lektori ievada sarunu un tad dod mums uzdevumu, kam atvēlētas piecas, desmit vai trīsdesmit minūtes. Tas, ko jūtu ir satraukums par tuvumu, intimitāti. Izrādās, sarunām ir trīs līmeņi:1. Praktiskais – kas, ko darīs, ko ēdīs, ar kādu mašīnu brauks.
2. Viedokļi un notikumi – kas jau šķiet daudz vairāk, jo apspriežam to, kas notiek pasaule.
3. Jūtas un dziļākās vēlmes. Šeit man jāiepauzē. Ja es savas jūtas izsaku, zinu, ka vīrs to nedara. Tas ir vai nu audzināšanas jautājums, vai mūsu priekšstati. Bet, ja jautāju sev, vai esmu gatava dzirdēt to, kā viņš patiesībā jūtas? Arvien vairāk strādājot ar attiecībām es saprotu, ka baidos uzzināt kāds viņš patiesībā ir un ilgojos pēc distances, jo man ir bail.
Uzdevums ir vienkāršs un sarežģīts reizē. Pirmais no pāra stāsta kādu problēmu, un otrs uzklausa ar atgriezenisko saiti, pārfrāzējot. Izklausās viegli, un sievietes to dara bieži intuitīvi, tomēr mēģinot es saprotu cik citādi tas ir un būtu, ja ikdienā mēs šādi klausītos. Lekcija mudina vairāk ieklausīties. Arī pēc šīs nodarbības es jūtu, ka tas ir vērtīgi.
Trešo mēs neapmeklējam, jo esmu prom.
Ceturtā laulību kursa nodarbība daudzejādā ziņā bija samērā izaicinoša. Vadītāji šoreiz stāstīja par piedošanu. Man šķita, ka esmu labi sagatavojusies, jo pirms neilga laika klausījos Kaspara Simanoviča skaidrojumu par piedošanu. Man palika prātā viņa teiktais par to, ka piedošana ir tāds kā parāds. Mums tas ir jāatlaiž. Protams, viņš to skaidro gari un plaši, un varu teikt, ka man tas palīdzēja izprast cik ikdienišķai lietai šai parādu atlaišanai jābūt.
Zāle kā vienmēr ir mājīga un par tuvojošajām briesmām nekas neliecina. Lūdz pat nodarbības beigām. Uzdevums ir vienkāršs, mums jāizrunā viens aizvainojums. Tas jādara vispirms daloties situācijā, kur mēs nodarījām pāri un pēc tam, kad mums nodarīja pāri. Pa to laiku tiek atnesti divi, nelieli saldi groziņi. Es apēdu savus ātrāk, un vīram paliek neliels gabaliņš no pēdējā. Es paņemu viņa gabaliņu un apēdu ne vairāk kā 0.5cm krēma no tā. Viņš kļūst ironisks un sarkastisks, sakot, ka es taču teicu, ka nemaz negribēšu saldo. Lieki teikt, ka esmu absolūti samulsusi. Es nespēju saprast, kāpēc viņš tik ļoti dusmojas? Es pat neapēdu pēdējo kumosu, es tikai paņēmu mazliet krēma (taisnības labad, tas bija pēdējais krēms uz groziņa.) Lai vai kā, es nebiju domājusi neko ļaunu un tas, kas tobrīd gāzās par mani, mani apbēdināja. Es neizpratu viņa reakciju.
Es centos situāciju atrisināt, bet viņš tikai smīnēja. Vīrs zina, ka smīnēšana strīda laikā ir viens no maniem trigeriem, kas liek domāt, ka kaut kas nav nopietni, bet man šis viss sāka likties sasodīti nopietni. Viņš man atbild: “Es neesmu bēdīgs, kāpēc nevaru smaidīt.”
Tas viss tikai sakarsēja gaisu starp mums un tas, kas bija domāts kā vienkāršs uzdevums, kļuva par reālu strīdu. Kaut es vēlējos to izrunāt uzreiz, mans vīrs kā īsts ezis nerunāja, jo viņam esot kauns visu priekšā. Tā bija tipiska situācija, un no baznīcas mēs izgājām ne vairāk ne mazāk kā pikti viens uz otru. Apēsta krēma dēļ. Es nespēju tam noticēt.
Pēc laulāto kursa izteikumiem, ir divu veidu konfilktētāji. Eži un degunradži. Eži ieraujas sevī un vēlas saglabāt mieru (lasi – uzkrāj sevī visu), kamēr degunradži uzbrūk. Es esmu tipisks degunradzis. Ja man ko pārmet, es momentā sajūtu uzbrukumu un metos prettriecienā, lai kādi būtu izvēlētie līdzekļi. Un te nu mēs bijām. Teju desmitos vakarā, ar vienu strīdu no rīta, un vienu kursa laikā, ellīgi aizvainoti un izmisuši.
Ikviens zina cik spēkus izsmeļoši ir šie strīdi. Protams, pēc laika mēs izrunājāmies un tas bija labs “treniņš,” taču ak, cik grūti. Tā arī kursā teica, lai attiecības būtu labas, būs ar sūdu birsti jātīra kanalizācija.
Piektā nodarbība ir par ģimenes ietekmi, un arī šeit man atveras acis. Tiek runāts par to cik būtiski ir atdalīties no vecākiem. Ka jārunā ir ar laulāto, nevis ar mammu un tēti par to, kā gāja pēc darba. Klausos un uzsūcu. Runājam par to, ko ģimenē esam un neesam redzējuši – maiguma izpausmes, rituālus, strīdus.
Vērtīgi.
Sestā nodarbība ir par labu seksu. Šķiet mēs gribam ķiķināt kā pusaudži un vaigi iesārtojas teju visiem. Latvietis taču par seksu nerunā. Vīrs grib klades malā uzzīmēt dzimumlocekli, un es knapi viņu atturu no tā. Uzdevumi ir vērtīgi, tajos apskatām nevis seksa pozas, bet to, kas ir sekss, ko tas veido, kāpēc tas ir svarīgs. Es atzīmēju emocionālu saikni. Tiek uzsvērts cik svarīgs sievietēm ir maigums un lēnums, nevis porno filmās redzamais brutālisms. Par pornogrāfiju ir atsevišķa tēma, jo tiek uzsvērts cik ļoti atkarība no tās bojā attiecības.
Uz beigu nodarbību netiekam.
Kopā apmeklējām piecas no septiņām un tās visas bija brīnišķīgas. Pēc katras nodarbības tika atsūtīts video, ko izskatīt. Tika nodrošinātas grāmatas ar uzdevumiem, kuras es arvien vēlētos caurskatīti.
Galvenais, ko paņēmām ir randiņi. Reizi nedēļa 2 h jāvelta partnerim. Nevis draudzenei, nevis vecākiem, bet vīram un sievai. Un nevis kino, bet sarunas. Īstas sarunas. Pagaidām mums tas neizdodas, es ceru uz 2x mēnesī, taču reizi mēnesī noteikti es uzrunāju vīramāti, lai paskatās dēliņu un mēs izejam. Agrāk nebiju domājusi, ka randiņi ir tik svarīgi. Es noteikti nebiju tos ielikusi kā regulāru jā. Tagad domājot, skaidrs. Ikdiena taču ir tāds skrējiens reizēm. Ja mums nav laika vienam priekš otra, kam to visu?
Es zinu, ka šis raksts bija garš, tomēr man arvien liekas, ka neesmu ne pusi šeit pateikusi par to cik lielisks šis kurss ir. Iespējams, kādu biedēs fakts, ka tas notiek baznīcā. Nevienam netiek prasīts vai esiet kristieši. Dievs tiek pieminēts, un domāju no tā nav jābaidās. Tas viss notiek tik organiski un man jāsaka, tie, kuri piedzīvojuši krīzes zinās kā reizēm Dievs ir nepieciešams un teju vienīgais, kurš palīdz. Jeb ticība Augstākiem spēkiem.
Katrā ziņā katram pārim vēlu atrast savu veidu kā atrisināt krīzes, kā atrast ceļu vienam pie otra. Caur grāmatu, caur sarunu, caur terapiju, caur pirti, caur Dievu, caur pārgājienu. Stipra ģimene ir laime. Neviens nezina, kas mums paredzēts, cik ilga būs laulība vai attiecības. Nekas nav garantēts un solīts, taču mēs paši jutīsimies labāk, ja darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai augtu gan apziņā, gan garā, gan mīlošās attiecībās.
Kurss šeit. Bilžu autore Ja šis raksts rezonēja, priecāšos par ziņu un vēlu daudz mīlestības mums! Sirsnīgi,
Zane