Nepavadīts nepilngadīgais.
No pēcgaršas ir grūti atbrīvoties. Aprakstītais ir tik dzīvs. Komentēt vai izteikt viedokli par šo grāmatu zināmā mērā šķiet lieki. Taču es nevaru citādi. Metjū Perijs grāmatā stāsta par savu dzīvi, atkarībām tik atklāti, ka ne vienu brīdi vien sažņaudzas sirds. Seriāls draugi nav bijis mans mīļākais seriāls, jo tolaik vienkārši tam biju par jaunu, taču tam patiešām bija un ir ikonas statuss. Draugi, kuri sēž un sarunājas.
Kaut kas man liek šo grāmatu paņemt un tā ir pamestības un vientulības izjūta, kura aprakstīta teju ikkatrā lappusē. Ja tik slavens cilvēks, var justies vientuļš, tur ir jābūt kādam izskaidrojumam, ne tā? Viņa cīņa. Man tiešām šķiet, ka tas ir kaut kas. Kaut kas, par ko kā viņš teica, mēs atcerēsimies viņu.Reti ir tā, ka grāmata atstāj tādus nospiedumus tevī, ka teju dienu pēc izlasīšanas klusē.
Seriāls Draugi nebija mans mīļākais seriāls loģisku apsvērumu dēļ. To sāka raidīt, kad man bija divi gadi (1994.g) un beidzas 2004.g, kad man bija divpadsmit. Es, protams, esmu redzējusi neskaitāmas sērijas, taču noteikti ne visas. Lai vai kā, Metjū Perija nāve plašsaziņas līdzekļos nonāca arī līdz manai informācijas plūsmai un, kā jau tas mēdz notikt, lika aizdomāties. Viņš taču tomēr bija tik jauns.
Kad ieeju grāmatnīcā, esmu apsolījusi neko nepirkt, taču es paņemu Metjū autobiogrāfiju neko nezinot par to. Atveru grāmatu kādā no lapaspusēm un lasu par vientulību un pamestību. Sastingstu. Lai nu ko, lai no kā man ir bijis bail, lai ko esmu slēpusi un teikusi, ka ar to esmu tikusi galā, es zinu, ka tā nav. Un zinu tieši tajā brīdī, ka es lasīšu.
Neesmu vēl iekāpusi autobusā, kad lasu turpat, pirkstiem salstot, pieturā. Pirmās lapas man nones jumtu, cik atklāti, cik strauji, negaidīti. Pirmā auna norit, kad Metjū Perijs atrodas rehabilitācijas centrā un cieš no vēdera sāpēm. Nepārstāstīšu grāmatu, vien teikšu, ka tā atstāj ļoti, ļoti rūgtu, skarbu, skaudru izjūtu un pirmo reizi pēc ilgāka laika (tā ir iepriekš bijis tikai lasot S. Kingu), es raudu.
Kad a
izveru pēdējo lapu, es patiešām apraudos tā iemesla dēļ cik daudz kam šis cilvēks ir gājis cauri – atkarībai no alkohola un narkotikām.
Arī manā ģimenē ir bijis cilvēks, kurš cieš no alkohola problēmām un tas viss bija sasodīti skumji. Bet katru reizi, kad viņš man zvanīja es nevis palīdzēju, bet biju nikna, ka viņš atkal ir piedzēries.
Metjū atklāti grāmatā dalās savās sāpēs un ciešanās, kuras radušās agrā bērnībā pēc vecāku šķiršanās, kura viņam atstājusi rētas, tukšumu, kuru viņš centies izlīdzināt ar alkoholu. Bailes no pamestības, bailes palikt vienam. Ironiski, es domāju, slavens cilvēks, kurš pavisam noteikti nav viens, bet dzīvo ar šo izjūtu.
Grāmatās galvenais esot vai lasītājs spēj reflektēt uz sevi un es spēju, protams, ka spēju, jo šīs ir vienas no manām lielākajām bailēm un reiz, nesen, patiesībā, man tā arī jautāja, kā tu vari justies vientuļa, ja tev ir bērns un vīrs. Acīmredzot cilvēki neizprot šo fenomenu, šo teju vai iedzimto pamestības izjūtu, kuru, pat, ja zini, aprūpē, auklē, tā mēdz pabāzt savu seju. Un pats fakts, par to, cik daudz ietekmē mūsu bērnība un reizēm pat miljoni nepalīdz dziedēt rētas.
Metjū grāmata saka – es tikai gribēju justies labāk, tādēļ dzēru. Šeit iepauzēju un padomāju, ka jā, tā taču notiek un noteikti es pati lielu dzīves daļu ēdu, lai justos labāk. Katram no mums patiesi ir sava atkarība, savi tukšumi. Tas cik ilgi un neatlaidīgi viņš cīnījās ar savu slimību, es negribu teikt, apbrīnojami, taču tas pavisam noteikti ir kaut kas. Nepadoties tās priekšā.
Grāmatas otrā daļā aktieris stāsta par Dieva apskaidrību, tā pieskārienu. Es priecājos to lasīt, jo tas deva gaismu šajā stāstā un arī spēju lieliski sasaistīt sevi ar šo pieredzi. Arī man ilgi “nevajadzēja” Dievu, tikai tad, kad satikos ar savu bezpalīdzību. Viņš apraksta un stāsta, ka uzsācis ceļu pie Dieva, tā meklējumus, tomēr īss bija viņa miera periods, jo, kā zināms, viņš devās aizsaulē.
Metjū Perijs nesatika savu īsto mīlestību, jo baidījās no tās, viņam nebija bērnu un viņš ļoti, ļoti bijās tikt pamests. Viņš bija lielisks aktieris, producents un es ticu, ar savu grāmatu, lai arī tā vērtēta pretrunīgi, palīdzējis daudziem cilvēkiem.
Es iededzu par Tevi svecīti, Metjū.
Lai Tev vieglas smiltis un skaists ceļš pie Dieva.