Ir dienas, kad Tev ir skumji. Tam ne iemesla, nekā. Tu esi viens mākoņains, mīksts gultas pēlis, ja salīdzina ar skabargu un asaru pilniem cilvēkiem otrā pasaules malā, vai varbūt kaut kur šeit tuvumā, tomēr Tev uznāk skumjas. Un skumjas varbūt nepiekāpjas Tev, tās nemaz nemāj ardievas,
Kad dzīvē es jutos skumja, un teicu, un domāju sliktas lietas, draugi ieteica, ka man nepieciešama palīdzība, un es zināju, ka tā ir tiesa.
Un tomēr, es to redzēju citādi.
Es redzu, ka mana dvēsele runā. Dari kaut ko patiesu! Tā saka. Es piedzīvoju milzīgas skumjas, tad, kad biju atrauta no sevis. Kad par daudz
bijusi pilsētā, kad par daudz dzinusies, centusies sasniegt, tad šīs skumjas atnāk.
Un es negribu dusmoties vai bīties, jo zini?
Skumjas mūs velk ārā no sāpēm, nevis otrādi. Skumjas nesāpina, tās grib, lai mums nesāp, tādēļ apciemo.
Es gribu dzīvot savu dzīvi dziļā pieņemšanā. Nevis uzlabot. Man laikam nāk vēmiens no dzīves uzlabošanas. Es biju no cilvēkiem, kas gadiem ņēmās ap sevi, ēdienu, kļūdu labošanu. Tāpēc man metas šermuļi no domas, ka kaut kas šeit būtu jāuzlabo.
Man nav jāuzlabo savas skumjas, man ir jāieklausās, ko tās saka.
Iedomājies, ka ar Tavu dzīvi viss ir pilnīgi kārtībā? Sajūti? Kā ir? Kāda ir ķermeņa sajūta? Visu laiku, katru dienu mēs ņemamies, mums saka, ka nav labi, ir jāsalabo, bet tas, kas nav labi ir dvēseles disharmonija. Nedzenies, kur Tevi nevajag. Dari, kas sniedz laimi. Izgulies!
Rūpējies par sevi.
To mums reizēm grib pateikt skumjas. Tās grib, lai mums nesāp. Tās grib, lai ejam pareizi, lai ejam savu sirds ceļu.
Tā arī šodien, lai top Tavs īstais ceļš. Esi saskaņā ar sevi, un ja jūti, ka skumsti, apjautājies, ko skumjas Tev vēlas pateikt?