Perfekcionisms, atzinības trūkums vai vienkārši digitālais laikmets kādā brīdī iespēra man pa augšstilba priekšpusi, tieši pa kaulu, kur nevari nejust un iemeta indīgo domu – Tu dienas laikā nepaveic neko nozīmīgu.
Vienu brīdi izteikti jutu kā dienas sākās un beidzās. Rītu nomaina naktsguļa, un pavīd jautājums, bet kas pa vidu? Vai kā Gustavo dziesmā, koks koks, māja māja, kas ar mani, kas ar mani?
Kad dienas nomaina viena otru kādā brīdī pavīd šī doma, bet ko nozīmīgu es izdarīju? Šķita, ka es nedaru pietiekami daudz, pat tad, ja biju ar sirsnīgu duku izsvītrojusi visu no sava saraksta.
Bija sajūta, ka stundas mainās kā spēļu kasetes mammas dzīvokļa vecajā video atskaņotājā, un es tikai vēroju kā lielie brāļi spēlē, un konsole līdz manām rokām nenonāk. Tad es sapratu – dienas un krēmīgais dienu viducis ir visai salds pildījums garšas kārpiņām, ja dzīvo ar sevi saskaņā. Mans vienīgais uzdevums kļuva notvert un plūst ar to kopā.
Nozīmīgums nav darba izmērā vai nopelnītajā, bet mūsu attieksmē pret to. Ja es patiešām piedomāju, tad katrs raksts man kļuva svarīgs un niecīgos e - pastus atbildot es zināju, es daru ko vērtīgu– es sēju mazās ikdienas sēklas, kuras varēs zaļot.
Tieši šis mirklis ir īsts, un ir vajadzīgs laiks, lai to apjaustu – nav jāuzceļ Brīvības statuja, lai dzīvē teiktu - es esmu dienas vērts.
Nozīmīgas lietas mēs paveicam ar atbildīgu, sirsnīgu, dāsnu attieksmi.
Tāpēc nebēdā, ja Tev šķiet, ka šodien biji vien uz Rimi un izmazgāji māju. Tas ir nozīmīgi, jo Tu esi piecēlusies, Tu esi šeit un ieliekot savu uzmanību ikkatrā darbiņā, mēs padarām to būtisku un svētīgu. #ApzinātaĒšana