Es šodien domāju par sekām. Par secību, pēctecību, sekām. Kas seko kam? Visam ir sākums, visam ir beigas. Cilvēks, es, Tu, enerģija.
Kā traka kopš paša rīta uzsāku mājas kopšanas darbus. Mazgāju grīdu it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Ir licies, ka uzturēt tīrību- tā ir ikdiena, bet tieši šī diena man skaidri parāda katru kaktu, kur slēpjas putekļu radības. Virpuļo trakā dejā. Ak dieniņ, ja nu katrs šis kakts, ko neesmu pamanījusi, un veikli izberzusi, ir manis pašas tumšie, paslēptie stūri? Vai tas ir iemesls, kāpēc gribas bēgt no mājām un sevis, nevis karantīna, kas atstājusi sekas ilgu formā pēc ārējās pasaules? Šķiet, ja es pati savās mājās esmu ļāvusi iemiesoties tik daudzām netīrām vietām, stūriem, tad kas notiek manī pašā? Vai galu galā māja, lietas nav tikai vēl viens cilvēka turpinājums?
Tomēr es apzinos, ka ne visi satiktie pedanti raisa pārliecību par iekšēju kārtību. Tātad domas pavediens nav pilnīgs. Tomēr nav iespējams aizmest ideju, ka viss, kas ir apkārt man, ir mana pēctecība.
Viss, ko iegādājos, katra lieta un izturēšanās, visam ir sekas. Telpa un vieta, viss, kas apkārt cilvēkam, atspoguļo radības būtību. Vai tā patiesi ir, vai tā ir tikai brīvdienas banalitāte vai veca patiesība, kas slēpjas nepamanīto? Es nevaru nedomāt par sekām. Par stūriem mūsos, kas gaida uzmanību. Tas ir dīvāns, aiz kura spēlējas netīrumi, un tā ir mana aizņemtība saskatīt. Aiz jautājumu gūzmas, es prātoju par minūtēm – kas secīgi rit viena aiz otras, aicinot mani patiesi saskatīt. Ieraudzīt daudzos manis turpinājumus – pateiktos vārdos, gaišumā dotus, atstāto enerģiju, svilstošās dusmās, kas iesitas zemē ar negantas vētras spēku dārdošā vasaras naktī, nopirktās mantās, meklējot prieku un ikdienas vajadzības, izmestā ēdienā, izvēlēs un brīžos. Lēmumos kā izskatos, ko velku, ko domāju. Kas īsti Tu esi, atnākot mājās un aizmetot savas maskas. Sekas un visa sākums. Ja viss patiešām ir spogulis, cik daudz putekļu vēl mani gaida.
Apsēžos pie virtuves galda, jūtos sagurusi pēc lielās tīrīšanas. Galvā darbi paši sev dzen uz priekšu, bet nolemju atskrūvēt pērno medus burku, ko rodu zem krēsla un apēst pāris karotes enerģijas. Tas ir salds, un raisa atmiņas par bērnību laukos. Tur mazliet smaržo siens un dobē aug dilles. Bites ir tuvu, un laukos medu var ēst no šūnām. Šķiet medus saldina pagājušos brīžus, vai arī tā retrospektīva skatījuma nolemtība. Laiks. Ir vajadzīgs laiks kopt, mazgāt, tīrīt, padomāt, ieraudzīt. Tu esi kaut kā sākums, un kaut kā beigas. Viens nebeidzams bišu spiets, kas lūko pēc saldākā zieda. Es gribu, lai pēc manis paliek, kas gaišs. Nolieku medu, un pagriežu galvu uz cepeškrāsns pusi. Man vēl ir daudz darba.