Pieņemties svarā nebija vienkārši grūti. Tas bija drausmīgi. Un nav nozīmes vai Tu pieņemies svarā no maza uz nelielu izmēru, vai no liela uz lielu. Tas ir drausmīgi, un tam nav cita vārda. Tas nav drausmīgi, ja Tu es stāvoklī, protams, jo tad tam ir skaists gala rezultāts. Bet tas ir drausmīgi, ja tas notiek vienkārši tāpat.
Vēl sliktāku to padara vien fakts, ka Tu vairs nevari mānīt sevi, ka ieturēsi kādu mazkaloriju diētu, jo no tās zonas Tu atbrauci līdz šeienei. Tā bija kā vienvirziena biļete kurā Tu pasūtīji trīs mājas tālāk esošos ierobežojumus, kuru dēļ, iespējams:
-Nebiji spējīga paēst ārpus mājām
-Nemitīgi domāji par svaru
-Sačakarēji veselību
-Iedzīvojies traucētā ēšanā un nemierā
Un pat zinot visu to, dienā, kad man nederēja vecās drēbes, un kā ironijas pirksts, saplīsa rāvējslēdzējs pēdējām 38. izmēra biksēm, man bija grūti un šausmīgi sāpīgi. To nevar izstātīt, jo tas atver visas Tavas tarakānu durvis. Visas līdz klinķim vaļā. Šķiet, ka šī nav īstā gala pietura un es gribu nomainīt vilcienu. Lūdzu?
Nav jau tā, ka Tu baidies tikai no drēbēm, kuras neder. Ak Dievs, tas būtu vēl varbūt sīkums.
-Ir šausmīgi bail, ka nespēj neko kontrolēt. Kad tas beigsies?
-Ir sajūta, ka esi izgāzusies. -Katra maltīte atgādina to, ka esi pieņēmusies svarā un tas sāk likties tikpat sūdīgi kā diēta.
-Tu negribi apskauties, jo uzblīdusi.
-Tu saproti, ka Tev jāmīl sevi, bet tas viss prasa pārcilvēciskus resursus. -Tas riebjas. Tas vienkārši riebjas.
Visam ir savas robežas. Jau tā bija grūti, kad ēdot apzināti Tu ieraugi visus savus niķus, emocijas, apslēptas sāpes, dusmas, ar ko esi strādājusi. Velns, Tu pat neēd šokolādi vairs, kad skumsti, tad kādēļ, KĀDĒĻ tomēr bija nepieciešams šis svars?
Apmēram tas notika manā galvā turpat katru dienu. Dienu no dienas. Es cēlos, es reizēm apraudājos, es lūdzu Dievu, vairākas reizes dienā, es strādāju ar sevi, es tīrīju māju, es mazgāju, es gāju ledus dušās, garās pastaigās, es atpūtos, es nobijos, es apskāvos, es biju pazudusi un nezināju, kā atgriezties.
Neviens jau patiesībā nezina, kurā stacijā izkāpt. Apzināta ēšana nozīmē vien to – mums ir izvēle, ko darīt, ko ēst un kā justies.
Visums mūs mīl. Mīli sevi un zini, Tu neesi izgāzusies. Tu centies atkopties un atrast jaunu līdzsvaru. Neviens nezināja, ka tas būs tā, bet tagad Tu zini. Un zini ko? Ja esi atbraukusi tik tālu, Tu izturēsi vēl mazliet.
Beigu beigās - man bija jāatrod miers sevī. Pieņemšanās svarā man aizsita elpu no bailēm, līdz sapratu. Ir pieredzes, kuras vari izturēt tikai elpojot.