top of page
Search

Nodeldētā mīlestība un Valentīna diena

Ko tu domā par Valentīna dienu un vārdiem - "Es tevi mīlu?"

Cepu bekonu. Tas piedūmo dzīvokli, taču vīram šodien ir dzimšanas diena, un man nav dāvanas. Esmu uzcepusi vairāk amerikāņu gaļas, kā viņa holesterīna līmenis ļauj apēst. Es uzklāju svētku salvetes, auduma, ne papīra. Es atveru logu, un ielaižu svaigu gaisu Es gribu, lai viņš zina, ka viņu mīlu.

Stulbie amišu svētki. Komerciāls balagāns. Iemesls atzīmēt mīlestību. Veids kā reizi gadā saņemt ziedus. Jaunas bildes mediju tīklam. Rotaslietas. Banalitāte. Pasaule dalās divās daļās. Vienus tie kaitina, vai pat sāpina, otrus iepriecina. Svētā Valentīna diena.



Tie otri labprāt pasmaida ejot garām ziedu veikalam ar pietvīkušām rozēm, sirds formas baloniem, saldām šokolādes konfektēm, kuras liek atminēties sen aizmirsto apņemšanos par bez cukura mēnesi un citas jaunā gada apņemšanās.

Pirmie jautā, kam tas vajadzīgs, kam jāsaka tie saldie – I love you. Tu taču zini, ka mīlu. Sievietes vai nu piekrīt saviem neapmierinātajiem dzīvesdraugiem sakot – “Jā, tas viss nekam neder, un, protams, laulība man arī nemaz nav no svara, galvenais, ka esam kopā,” vai tomēr uzdrošinās lūgt mazliet mīlestības apliecinājumu. Un tad dikti pucē saņemtos ziedus – apgriež kātiņus, nolauž ērkšķus, ieber ūdenī šķipsnu cukura, jo tā stāstījusi ome un nobildē. To noteikti. Fotogrāfijai jābūt.


Bet, kad draudzenes prasa, tad jau neko. Tad tikai tā starp citu, jo tas ir brīdis ar kuru nemaz tā plātīties negribās. Vien gribētos, lai to brīžu ir vairāk. Lai būtu vairāk tādas Valentīna dienas. Bet kauns jau tā atzīties. Kā tad atzīsies, ka mīli un vispār jau patīk, kad otrs pienāk un pie auss saka – “Mīlu tevi?”

Vecāku šķiršanos es neatceros. Blackout, teiktu amerikāņu filmas. Trauma, teiktu terapeiti. Diviem cilvēkiem nav jādara nelaimīgus vienam otrs, un vēl trešais, teiktu es. Tomēr žēl. Žēl, ja mīlestība izsīkst un žēl, ka izsīkst.


Parīzes ceļojumā ar tēvu apmeklējām Luvras muzeju. Kopā ar bariņu japāņu lūkojāmies uz ikonisko Monas Lizas gleznu, kas ierāmēta stāvēja, zāles vidū pie sienas, apvilkta ar norobežojošu lenti. Tik tuva, bet tik tāla.


Es tevi mīlu. Ģimenē šie vārdi bija tik pat neaizskarami kā slavenais mākslas darbs. Es varēju tos vērot aiz bieza, matēta stikla redzot, kā tos izteica filmās, izteica manu draugu vecāki saviem bērniem, bet nekad vairāk. Jā, bija vārdi - tu esi mīļa, es tevi mīļoju, bet nekad “Es tevi mīlu.” Tie bija kā tā viena tējas servīze, no kuras dzert reizi gadā. Tie bija un palika muzeja eksponāts.


Mans tēvs gan ar laiku bija pāraudzis šādu audzināšanu un mēdza atgādināt, ka šis teikums ir ikdienas maize, bet es nekad nevarēju atbildēt ar to pašu. Sastingu un jutos neērti, gaidīdama, kad varēšu pagriezties un iziet no viņa istabas.

Nesen uzzināju par kāda pāra šķiršanos. Tas bija pārsteigums. No malas to nevarēja pateikt. To jau nekad nevar. Strīdiem, krīzēm un šķiršanās faktam ir tikpat derdzīga smaka kā manam no rīta ceptajam bekonam. Mēs no tās bēgam. Mēs par to nerunājam, jo tā nepieklājas. Protams, bērnu dēļ kopā nav jāpaliek. Bet kaut kas manī sažņaudzās.


Es mulstu, kad mūsu trīsdesmit plus paaudzi sauc par izmest-nelabot paaudzi. Man ir stipri jāpadomā, kuri paziņu vecāki nav šķīrušies. Var jau būt līdzīgs pievelk līdzīgu. Taču es zinu, ka mana paaudze cenšas vaiga sviedriem palikt kopā, jo mēs zinām, kā ir augt šķirtās ģimenēs, kur mainās kadri, mainās – “Sveika, lellīt, mani sauc tā un tā, es te tagad būšu tava jaunā mamma.”

Attiecībām ir pamatīgs spiediens, tās ne tikai nedrīkst izmest, tās jālabo, un tām jābūt arī laimīgām. Par vecvecākiem, kas bijuši kopā mēdz teikt, ka mēs jau nezinām cik laimīgi viņa bija. Ka attiecību ilgums nav to kvalitāte. Ka varbūt ir vērts šķirties, lai tomēr būtu tā pa īstam laimīgi, nevis tikai būtu. Man ir brīnišķīgs vīrs, un es melotu, ja teiktu, ka neesmu kādu reizi iedomājusies par sava ceļa iešanu. Pagātnes inerces vadīta esmu teikusi un domājusi lietas, kuras nedomāju, lietas, kuras padomāju strīda ugunīs. Tādas lietas ir vieglāk pateikt, kā tos savādos vārdus. Tos trīs.


I love you. Es tevi mīlu.

Ar vārdiem nevarot mētāties. Tos citādi var novalkāt. Izsēdēt kā džinsu kabatas. Tie izdēdē, izdilst. Izplēn. Vai tā ir? Vai vārdi sarūk mazmazītiņi, ja sakām tos bieži, vai arī šeit strādā enerģijas likums – kur doma, tur enerģija, ko sēsi, to pļausi, un sakot tos vēl un vēl, mēs patiesībā audzējam to, ko vēlamies? Vai var būt par daudz tuvības, vai mīlestība no patiesām jūtām patiesi kļūst par banalitāti, vai arī tā ir tikai skepse un pieredzes trūkums no mums, kas šos vārdus nav saņēmuši?

Ieslēdzu radio. Juvelierizstrādājumu veikals sarosījies. Brīdis pirms mīlestības svētkiem. Subkultūras banalitātes. Bet es tomēr nevaru noturēties. Es atveru interneta pārlūku, saglabāju rotaslietu adresi, un svētku rītā es tomēr saņemos. Kaut kas manī arvien sastingst to sakot, taču es gribu. Gribu nebaidīties novalkāt trīs vārdus, kuri iegriež pasauli.

Vārdi ir doti, lai tos lietotu. Svētki, lai atzīmētu. Varbūt mums nav jābaidās zaudēt vārdu jēga, kamēr tie izteikti no sirds. Tiem nav jābūt retai tējas servīzei, jo ar kaut ko, kas netiek lietots mēdz notikt tā, ka atsitas pret izlietni un muļķīgi saplīst.

I love you. Es tevi mīlu.

0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page