Jeb risinājumi un dzīves vienādojumi.
Esmu daudz esmu runājusi par ēdienu, par dažādām “problēmām” jeb svētībām, un kādu dienu, kad mute šķita sausa no runāšanas, aukslējas salipušas un acis mazliet miegainas, es sēdēju, raugoties uz priedēm, kuras katru dienu rotā manu loga ailes skatu, vijot savus zarus vēja plūsmā, kā erotiskā Kizombas dejā - kas paliek no manis, kad noņem ēdienu un risinājumus?
Vai mēs saaugam ar savām rūpēm tik cieši, kā zināmajā Stokholmas sindromā, kad upuris iemīlas varamākā, mēs iemīlamies savās problēmās? Vēl vairāk, mēs iemīlamies to risināšanā. Piekrītu, mums katram ir risināmo vienādojumu bagāža, neba šeit esam dzimuši, lai akli sistu savu laiku, tomēr aiz visa stāv jautājums – kā būtu, ja mēs spētu atlaist un pieņemt?
Kā es smejos, vēl sliktāk par problēmu ir nebeidzamie centieni to atrisināt. Ja tagad Tev atņemtu Tavu lielāko raižu un rūpju iemeslu, kas paliktu no Tevis? Kas Tu esi aiz tā visa? Kādi mēs esam, kad esam bezrūpīgi, un kad esam mierā?
Un pēkšņi es zinu. Mēs esam mīlestība, piedošana un atlaišana.
Kā teikts brīnišķīgā stāstā no grāmatas Cāļa zupa dvēselei – ar Tevi viss ir kārtībā. Tieši tik vienkārši.