Atgūt sevi. Zīdīšanas noslēgums

"Tu dari ļoti labu darbu. "Mamma šos vārdus man pateica vismaz divas reizes. Vienu reizi pēc dzemdībām, otru, kad bijām sarunājušas tikties kafejnīcā, un es baroju meitu. Roza bija niķīga, un arvien daudz prasījās pie krūts. Es biju mēreni izsmelta, un man bija nedaudz apnicis viņu barot mierinājuma vārdā. Bet šie vārdi -  tu dari ļoti labu darbu, mani kā nopaijāja. Godavārds, es šos vārdus atcerējos vēl daudzas reizes. Tādi vārdi dod spēku, kad esi tik nogurusi, tik nozīsta, un kāds ar mīļu iejūtību tevi pamana, pamana to šķietami ikdienišķo darbu, kuru veic. Un šādus vārdus es sev tagad saku, kad esmu noslēgusi zīdīšanu.

Es izdarīju ļoti labu darbu.

Vispirms bija eiforija. Es satiku draudzeni, mēs sēdējām Andalūzijas Sunī, bija pagājušas pirmās diennaktis bez krūts barošanas un es teicu, cik laimīga esmu. Tikai vēlāk, tajā pašā naktī, kad pie katras grozīšanās krūtis sāpīgi smeldza, es sapratu, cik ļoti patiesībā man sāp arī sirds.

Kad meita piedzima, domāju, ka drīz vien pāriešu uz jauktu ēdināšanu. Man bija piena atslaukšanas pieredze ar pirmo bērnu, un es biju izdomājusi, ar uzsvaru uz izdomājusi, ka šoreiz barošu jaukti. Biju iegādājusies piena pumpi, maisiņus, pirmo laiku pat atslaucu pienu.   Meita nepieņēma ne pudeli, ne atslauktu pienu, ne piena maisījumu, ne knupi.

Kad viņai bija pieci mēneši, mēs snaudām diendusu un mana krūts bija viņas knupis. Tik daudzas reizes biju tur, un svārstījos no mierpilnas atpūtas līdz izmisumam. Naktīs meita miegu sasēja tikai krūts. Naktīs nederēja ne tēta rokas, ne mana aijāšana.

Kad bija pagājuši desmit mēneši, sasniedzu savu absolūti zemāko punktu. Neizgulējusies, kā fūrija, klīdu pa grāmatnīcu, meklēdama glābiņu no realitātes, es sapratu, jāliek punkts. Es vienkārši vairs nespēju.

Zīdīšana bija kļuvusi par ciešanām, un tam nebūtu tā jābūt.

Es sāku atradināt ar naktīm. Tas laikam ir pretēji pamācībām. Mana motivācija bija briesmīgā pašsajūta. Iedevu pienu ap 22.00/23.00 un tad tikai 4.00. Viss. Pārējā laikā ļāvu, lai meita  raud vīra rokās. Dažas dienas bija sliktas, bet tad viņa pielāgojās. Es sāku justies mazliet labāk. Taču pa dienu viņa arvien gribēja zīst gan izsalkuma, gan mierinājuma dēļ un es? Es arvien biju nogurusi. Zināju, ka man “jānovelk robežas,” taču man šīm robežām nebija spēka. Ja bijām publiskā vietā, es nebiju gatava viņas protestam.

Līdzīgu bildi reiz redzēju internetā, kad man bija dzimis pirmais bērns un domāju, ak, cik romantiski tā sieviete baro. Man nebija tādas iespējas un es pārdzīvoju. Šeit dēls pa īstam neēd, jo viņš anatomiski nespēja, bet bildi uztapinājām. Dzīve deva otro iespēju, jo meita ēda tikai un vienīgi no krūts. :)

Es sāku atradināt arī no dienas piena ēdienreizēm, līdz palika divas reizes. Man pašai šķita, ka šādi varētu turpināt ilgstoši, bet sapratu, ka vēlos noslēgt pavisam. Negaidīju, ka jutīšu tādas sēras par šī perioda beigām. Meita pierada, bet es sadzīvoju ar sāpīgām, arvien piena pilnām krūtīm, kuras man jautāja, vai tiešām viss? Reizēm tas bija pārliecinošs jā, citreiz pavisam neskaidrs jā, un katru reizi, kad tām netīši pieskāros, sāpes man atgādināja savu pieņemto lēmumu.

Jāatzīst, ka meita ar  atradināšanu samierinājās ātrāk, nekā es pati.

Aiz šīm sērām slēpjas smeldzīgais fakts, ka šī droši vien bija pirmā un arī pēdējā reize, kad baroju bērniņu ar krūti. Aiz šīs krūtsbarošanas beigšanas ir apjausma par to, ka bērni izaug un šis laiks, kurš ir prasīgs, nogurdinošs, ir arī viens no laimīgākajiem posmiem manā dzīvē. Kā vienmēr ar notikumiem, retrospektīvi raugoties, tie šķiet jaukāki, romantiskāki. Tagad jau es atceros tikai viņas pakauša smaržu, vēlāk viņas kājas, kuras izaugušas tik garas, ka teju sper man pa zodu, un viņas šķelmīgo smaidu starp zīšanu. Es nespēju tam noticēt. Pēc visa, kas pieredzēts. Pēc tā, cik citāda bija šī pieredze. Vai es būtu gribējusi vienu īpašo noslēgšanas reizi? Varbūt.

Taču varu atminēties tās daudzās, neskaitāmās reizes, kad atsaucos un baroju viņu ratu pastaigas laikā, kad meita nespēja iemigt.

Kā sēdējām uz soliņiem.

Kā baroju viņu mašīnā.

Rotaļu laukumos.

Un tā tas beidzās. Mazliet sasteigti, haotiski, un tomēr beidzās. Es atkal jūtos kā es pati. Brīvības sajūtu, mieru un atvieglojumu, kuru jūtu tagad, varu izbaudīt ar smaidu. Tas bija garš, piepildīts ceļš. Es esmu izdarījusi ļoti labu darbu, un arī tu, mamma, lai kā barotu savu bērnu, esi izdarījusi lielisku darbu.

#mammaspiezīmes