Atvadas. Ar Tevi vairs nevēlos sarunāties. Kopš pirmās emocionālas ēšanas dienas ir pagājuši apmēram divdesmit gadu. Divdesmit gadus ēdiens bija mans mierinātājs. Retāk vai biežāk. Šodien es atvados.
Divas dienas pirms dzimšanas dienas es sapratu, ka pirmo reizi mūžā kūku nevēlos gatavot pati. Šogad ēdiens mani neinteresē. Mēs aizbraucām uz Gastronome un pasūtījām Napoleonu. Jutos priecīga un pacilāta.
Dienu vēlāk es apēdu labas pusdienas, un jutu vēlmi pēc kā garda. Mājās esošie proteīna batoniņi nebija ne tuvu manas patiesās vēlmes apliecinātāji, taču pēc 20min kaulēšanās es vienu apēdu. Pusi, pareizāk. Un biju vīlusies. Zināju, ka mans iekšējais Es vēlas labu kūciņu. Es bieži daru lietas tieši pirms svētkiem, lai viss spiediens nebūtu tikai uz dzimšanas dienu, es izlīdzinu notikumu. Dienu pirms sarunāju masāžu vai citas jaukas lietas.
Raiti soļodama es zinu, ka paņemšu ko gardu, tomēr ieejot cafe es gribu visu. Patiesībā jau ejot es jutu, ka gribētos kā par spīti nopirkt Napoleonu šodien. Izeju ar 1 kafiju, divām bulciņām un divām kūkas šķēlēm. Es uztraucos vai tas bija pareizi? Vai nebūs kā vienmēr? Man tas nepatīk un pilnais maiss nesola neko labu. Turpat uz sola apsēžos un paskatos. Velns, ko šīs bulciņas šeit dara? Es zinu, ka tās vēlējos, bet zinu, ka tās ir pelnījušas ko labāku par pagalma solu, kaut skats uz upi mani veldzē.
Paskrubinu vienu, kā kutinu velnu pie pēdas. Tā ir salda. Abas bija saldas un kūka arī. Es apēdu pusi, slapstīdamās vai garām ejošie cilvēki neredz kā slepeni ēdu, vai skrējējs, kas aizgāja garām nepārmeta man? Es nejūtos kā es. Man tas vairs nepatīk. Man tas ir apnicis. Man reizi par visām reizēm pietiek, jo tas vairs nav interesanti. Mani neinteresē sāpošs vēders, vainas sajūta vai jebkas cits.
Mani interesē dzīve. Rakstīšana. Laba pašsajūta.
Šī ir pēdējā vēstule Tev.
Mēs vairs nerunāsim par to, un Tu man vairs neesi vajadzīga. Paldies, emocionālā ēšana par visiem gadiem, kurus pavadījām kopā. Tu esi brīva.
Es veltīšu laiku citiem rakstiem un ja vajadzēs, es mainīšu profesiju. Man nav interesanti Ar Tevi. Man tagad ir labi pašai ar sevi. Kāda dalībniece no kursa man jautāja, vai tā nesanāk kā cīņa pašai ar sevi? Jā, laikam tā varētu teikt. Jā, man mazliet riebjas tā daļa, kas loba glazūru no magoņmaizēm, bet es zinu vēl ko. Tāpat, kā mēs zinām, kad esam piedevuši, mēs zinām, kad pietiek nest nastu līdzi.
Es ļauju kam jaunam nākt savā dzīvē. Šodien. Maģiskajā dienā pirms manas piedzimšanas es ļauju nomirt tam, kam jāmirst. Lai Dievs nes to, kas man vajadzīgs. Man pietiek. Āmen.
Lai pietiek arī Tev. Varbūt šāda vēstule ir tieši tas, kas Tev nepieciešams, lai pieliktu punktu?