Brīvdienas un izbraucieni uz citām valstīm, pilsētām vienmēr lieliski iezīmē jaunas personības šķautnes.
Dzēš uzskatus par to, kas tu domā, ka esi.
Prāta Vētrai ir lieliska dziesma ar vārdiem - "Manī mīt četri gadalaiki, noslēpums vien kā tie mainās." Nudien, vai nav liela taisnība?
Piemēram, es domāju, ka esmu cilvēks, kas labprāt pavadītu vairākas naktis teltī, pie dabas, pavisam naturālos apstākļos.
Vēl nesen instagram platformā lūkoju pēc jūsu ieteikumiem. Patiesībā izrādās, ka esmu ļoti salīga (kā tas sasaucas ar manu regulāro peldēšanu vēsā ūdenī, nav ne jausmas), un vispār nemīlu lielu diskomfortu. Tā nu kravājam koferus plkst. 22:00, lai pamestu telti un dotos meklēt ērtu viesnīcu. Galvā zib domas, ka tāda gļēva bēgšana vien ir, bet ir jau par vēlu.
Emocionālais pacēlums no domas par siltu gultu darījis savu.
Cilvēkam ir jāēd un ceļojumos es vienmēr labprāt baudu kaut ko no vietējās virtuves. Ir rezervēts galdiņš labā restorānā. Viss ir gatavs, kleita mugurā un noskaņojums labs. Bet mērojot ceļu uz vietu, es ievēroju pagalmu ar ASV stila burgers-steiku ēstuvi. Saprotu, ka tā vien gribētu iekosties kārtīgā gabalā gaļas. Rezervācija tiek atcelta un visās skaistajās drēbēs, abi ar vīru, notiesājam kārtīgas porcijas ar gaļu. Slavēju sevi par prasmi apstāties ar kartupeļiem frī. Apēdu tikai pusi.
Jā, man patīk doma, ka māku ēst apzināti. Man šis priekšstats ir būtisks, kopš atmetu kaloriju skaitīšanu. Un vispār, esmu aizrāvusies ar viegliem romāniem par Provansu, ēdienu, Parīzi un parīzietēm. Reizēm tā vien gribas ienirt tajā fantāzijā un pati sevi gara acīm redzu tādu vieglu, kas lieliski gatavo, bet ēd nelielas porcijas, lēnām un ar baudu. Kas nesteidzas apēst visu. Kā tikko ar kartupeļiem. Lielāko tiesu man tas izdodas.
Bet kā izrādās, ir rīti, kad iekšējā francūziete ir izkūpējusi uz līdzenas vietas.
Vai tie būtu kādi vides iespaidojošie faktori, vai kas cits, taču pamanu sevi no malas pēc brīža. Zane, kas apēdusi brokastīs omleti ar kūpinātu lasi, granolu ar jogurtu, banānu kēksu ar nutellu, kā arī divus kruasānus. Arī ar nutellu. Pāri visam divas lielas kafijas. Sajūtas pēc laikam būs liekas?
Neticēsiet, patiesībā es domāju, ka varētu apēst vēl kaut ko. Vai arī kādas stundas pēc, vakariņu laikā, cenšoties atkal atmodināt sevī to mērenību, es pasūtu jūras velšu zupu. Kaut ko vieglu, lai izlīdzinātu dienas pirmo pusi.
Attopos ar vīra picu, kam pāri stiepjas liels, sulīgs Burata siers. Apēdu visu, nevis pusi, kā allaž vai kā gribētu. Vai vēl labāk, kā būtu sievietei pieklājīgi. Ha. Tāda nu ir patiesība. Reizēm priekšstati un vēlmes nesakrīt ar realitāti. Vai tieši otrādi, un viss sakrīt? Jo kurš gan teicis, ka viens cilvēks nevar būt diametrāli dažāds?
Tikko, pirms brīža, es tiku gājusi pa ielu graužot lielu paku ar burkāniem, jo gluži vienkārši ķermenis lūdza pēc dārzeņiem. Tāpat es ļoti labprāt sagatavoju vairākus #lunchbox sev līdzi, lai nebūtu jākrīt karstmaižu grēkā.
Nudien, tikai nepilna nedēļa, un tik daudz jaunu reakciju, izvēļu. Saprotu, ka ir tikai viens ceļš - integrēt visas tās daļas vienā veselumā un neuzskatīt, ka es kā personība esmu izgāzusies un neveiksmīga, ja nav resursu un vēlmes būt ideāli pareizai vienmēr. Tos var uzskatīt par kritieniem, bet patiesībā jau tie nav kritieni. Tā ir tikai uzskatāma robežu paplašināšana tam, kas domāju, ka esmu. Vēl viena iespēja pieņemt sevi arī šādos brīžos. Reizēm gluži vienkārši viss, ko vajag, ir liela bļoda salātu, bet reizēm - paņemt to otru kruasānu un papildus Nutella karoti. Stāsta beigas.
P. S. Šos mazos brīžus jums stāstu, jo esmu gājusi cauri simtiem tādu. Šaustījusi sevi un jutīsies gaužām neveiksmīgi, slikti, emocionāli zemu. Tāpat mans mērķis nav Nutella propaganda, pati nebiju to ēdusi gadu gadiem, būsim godīgi, pēdējā draņķība no sastāva viedokļa. Bet mans mērķis ir jums pateikt, ka no sevis šaustīšanas var un vajag tikt vaļā, jo tikai tad to salātu bļodu gribēsies dabiski - ieklausoties un dzirdot sevi, tāpat neizslēdzot savas ēnas puses.
Lai izdodas rast līdzsvaru!