Grāmatnīcā man šī grāmata šķiet par dārgu, teju trīsdesmit eiro, tomēr paņemu. (Šobrīd grāmatas cena jau ir draudzīgāka). Visu izlīdzinu ar izdevniecības Prometejs fantastiku par 5.8 eiro un laimīga dodos mājās.
“Gaisma, kuru sevī nesam” ir otrā grāmata manā grāmatu plauktā no Mišelas Obamas. Un tāpat kā pirmā, tā neatstāja mani vienaldzīgu. Mišelas grāmata bija kā saruna, un es tieši tā arī jutos -,sēžot ar viņu vienā telpā, klausoties stāstus. Grāmatas doma ir sniegt pieredzē balstītus ieteikumus, kā noticēt sev, kā pārvarēt grūtības. Tāda kā cāļa zupa dvēselei.
Autore dalās padomos, kā dzīvot, pārvarot bailes. Piemēram, esot laipnai pret sevi dienu no dienas. Mišela akcentē, ka dienu sāk ar kādu laipnu domu par sevi. Viņa dalās, kā bija būt vienīgajai melnādainajām un sievietēm universitātē. Stāsti par to, kā viņai pēc koledžas teica, ka viņa nav “Prinstonas materiāls.” Varu tikai iedomāties, kāda tā ir sajūta. Un cik daudzi no mums padotos, vai ne?
Taču absolūts favorīts bija daļa par draudzību, jeb virtuves galdu, kā Obamas kundze to sauc. Viņa stāsta, ka esot pirmās lēdijas statusā viņai bija bail veidot jaunas attiecības, jo nevarēja zināt, kurš sāks baumot, kurš nē, tomēr viņa izgāja uz draudzību veidošanu. Tas bija apzināts lēmums, ne vien veidot attiecības, bet tās kopt, rīkot tikai sieviešu tikšanās un izbraucienus. Tas lika man reflektēt, cik daudz es un mēs kopjam attiecības, veltot tām nedalītu laiku, rūpīgu plānošanu, ja pat Pirmā Lēdija spēja tam veltīt laiku. Viņa spēja novērtēt draudzību.
Rezonēja arī viņas raizes par to cik daudz esam viedierīcēs. Kā baidāmies uzsākt sarunu un pateikt: “Man interesē uzzināt vairāk par tevi. Es gribu draudzēties.” (Es pati esmu bijusi situācijā, kur uz to nevaru saņemties kādu apstākļu dēļ.)
Grāmata nav uzbāzīga, tā ir maiga, atbalstoša un ļoti sildoša.
Es jutos vienkārši ļoti labi to lasot. Vai esi iesaku šo grāmatu? Noteikti! Lasot aizmirsās cena, un es priecājos, ka tā ir manā grāmatu plauktā.