Vai Tev jebkad ir bijis, ka brīdis miera sniedz tikai domas - Kādēļ gan sēžu šeit? Man ir labākas lietas ko darīt! Vai, ja neesi praktizējis/usi neredzi jēgu tam, jo dzīve ir tik aizņemta. Tik ļoti saprotu. Izlasi!
Apzinātas ēšanas pamats ir klusuma meditācija, kurai veltam dienā 10-25 minūtes. Sākums vienmēr ar ko jaunu ir aizraujošs, bet gadiem ejot, var rasties jautājums – kāda jēga? Kāda jēga man tā sēdēt? Kādēļ sēdēt vairāk kā piecas minūtes? Vai varu sēdēt, ja man ir bērni, ir ko darīt?
Uz to man šodien tika sniegta atbilde caur meditāciju, kura likās bez jēgas. Meditācija pasaka vairāk kā tūkstošiem vārdu. Līdz šim meditācija bija veids kā mazliet kaut ko risināt. Tas, protams, ir pavisam ačgārni meditācijas būtībai – šī brīža satikšanai, tomēr kādā neapzinātā veidā es tiku uzlūkojusi sēdēšanas praksi kā veidu, kurš mierina mani, kurš uzlabo attiecības ar ēdienu, jo no iekšēja miera, sakārtojas pārējās jomas.
Apsēžoties saprotu – man ir bail būt labajā. Man likās, ja apsēdīšos, meditācija kaut ko atkal uzraks, vecas sāpes vai notikumus. Nevēlēšanās sēdēt ir saprotama. Labāk aizskriet kaut kur, darīt, lai tikai nezaudētu laimi. Kad ar ēdienu viss sakārtojās, un jutos, ka esmu mazliet savus tarakānus iepazinusi, meditācija zaudēja jēgu. Sēžu un domāju – kāda jēga, es neko nerisinu, man būtu tik daudz ko darīt! Es varu šeit atgriezties, kad man būs kāds jautājums.
Tas pasaka vairāk kā simtiem vārdu – man ir grūti neko nedarīt, nerisināt un dzīvi uztveru kā jautājumu, ko risināt, nevis pieredzi, ko satikt. Mēs bieži dzirdam – “dzīvo, nerisini!”, bet brīdī, kad apsēdies un saproti, ka nemāki tā. Un arī tā ir labi. Sēžu bez kritikas par savu vēlmi rosīties, darīt.
Laime ir tepat. Meditācijas, kuras prātam šķiet bezjēdzīgas, reizēm sniedz lielāko jēgu. Pat, ja prātam šķiet, ka jēgas nebija, jo to vien darīji, kā pārskatīji darāmos darbus vai pusdienu plānus - jēga bija. Tu veicināji ieradumu, Tu apsēdies un dienas gaitā noteikti juti, ka esi citāds/a - rāmāka, sazemētāka.
Ja prakses laikā jūti, ka prāts izsaka šos komentārus, uztver tos kā domu un izelpo, atgriežoties pie elpas ritma. Bez kritikas, ar labvēlību. Ir normāli, ka prāts meklē "jēgu" un komentē pieredzi. Bet Tu - vēro.
Kāda ir Tava meditācijas pieredze?