Internets un pasaule burtiski kūsā no pārtrauktās badošanās kulta. Ir sajūta, ka jā. Nu ir atrasta atbilde uz visiem jautājumiem kā zaudēt lieko svaru. Teikšu godīgi, nav jābūt zinātniekam, lai saprastu, ka mutei nav jākustās visu laiku. Patiešām nav. Tomēr tas nemaz nav tik viegli, kā zināms.
Vakar arī pati saņēmu jautājumu vai esmu izmēģinājusi šo metodi. Man sevī jāpasmaida, jo - protams, ka esmu. Tas bija pirms apmēram 8 gadiem, kad visi skaļi stāstīja par to, ka sievietes, kas neēd pēc 18:00 nav prātīgas, jo visu nosaka kopējais kaloriju daudzums. Ajūrvēda par badošanos starp vakariņām un brokastīm runājusi vēl ilgi pirms mēs un mūsu bērni bija dzimuši. Es daudz neprātoju, bet biju nolēmusi, ka pēc plkst. 16:00 vienkārši neēdu. Principā varēju neēst arī dienu vai divas vispār, saucu to par atslodzi, pēc kuras drudžaini kāpu uz svariem, lūkojot kādu pozitīvu apstiprinājumu. Gāju gan trenēties, gāju uz darbu, kā parasti cilvēki. Bada sajūta uz nakti bija vārdiem neaprakstāma, bet es katru vakaru sev teicu – rīt paēdīsi, viss būs labi. Izklausās neveselīgi un vismaz mentāli tā arī bija. Vai es notievēju? Jā, protams. Kaloriju deficīts strādā vienalga kādu rīku izmanto, bet vai tas bija ilgtermiņš? Tolaik nē.
Šim uztura režīmam bija darba dienu un brīvdienu režīms, es to arvien bieži dzirdu no klientiem.
Ja Tu nemāki apieties ar savu pašu tuvāko rīku – savu ķermeni, tad nekas no ārējās pasaules nebūs nekas vairāk kā modīga diēta, jauns ierobežojums un atkārota “noraušanās.” Brīnumu diētas vai metodes NAV. Pārtrauktā badošanās, tāpat kā pārējās metodes var sniegt labumu tikai tad, ja Tu dabiski zini, kad apstāties ar ēdienu, kad sākt ēst. Ja nē, tad kas gan iznāk? Tu turpini ierobežot sevi, pilnībā atdalot ķermeni no prāta. Mehāniski ievērojot noteiktās stundas, un brīvdienās “noraujoties.”
Šis rīks, tāpat kā viss, ko sniedz ārējā pasaule, var būt svētība Tev, ja vien – Tu primāri sevi dzirdi, jūti un redzi, kas Tev ir vajadzīgs.
Tieši tādēļ ir cilvēki, kam tas der, jo viņi to primāri pielāgo savam ķermenim, viņi vienkārši jūt, ka šādi tiem patīk. Bet tā nav nekāda absolūtā patiesība, jo tas nekā neatrisina iešanu ciemos, iešanu uz sociāliem pasākumiem, ikdienu un svētkus.
Kamēr Tu centies mehāniski sevi apmānīt, bet nejūti, kas vajadzīgs tieši TEV, kamēr arvien jūti ierbežojumus un satraukumu par ēdienu, tas nebūs nekas vairāk kā manuāla mutes aizvēršana uz laiku. Agri vai vēlu, sekos recidīvs, pārēšanās, vainošana, atkārtošana.
Man patiešām gribētos, lai Tu izproti, izjūti, saklausi, ka Tavs ķermenis ir pirmais, tuvākais rīks, un pārējās metodes nāk secīgi pēc tam, kad esi iepazinis sev.