Rīts ir pieteicis sevi pamanāmi vēss, neskatoties uz sauli, kas sola siltumu un es paņemu pledu, ko uzmest uz pleciem. Tas silda. Jūtos labāk. Ir Maija beigas un prieku nesošs pavasaris. Tikai iekšā kaut kas gruzd, kaut kas smieklīgi kaitinošs un bojā putnu čalas, kas tik uzmācīgi man atgādina par dzīves gaišo pusi. To, kura ir patiesība un vienmēr klātesoša.
Šodien domāju par mums, sievietēm. Pārlapoju savas piezīmes, un man gribās tās aizmest pa gaisu. Tā, ka pašķīst lapas un sadalās burti.
Es vakar apēdu par daudz. Labrīt, jauna diena un mana pirmā doma!
Ieskatos ciešāk, es redzu vainas apziņu. Sveika! Vai zini kā tas ir? Es vēroju to ar interesi, jo zinu, ka tā nav patiesība, tas ir vienkārši iegājies ceļš, vecas pārliecības, kas mani mazliet sadusmoja. Labi, ļoti sadusmoja. Zini, kāpēc? Jo es nespēju saprast.
Kāpēc mums cilvēkiem ir tik grūti piedot sev savu cilvēcību? Kāpēc mēs prasām no sevis un citiem tik daudz? Kāpēc reizēm mums patīk ņemties tik daudz par katru kļūdiņu.
Kāpēc sievietes, kuras dienas laikā ir lieliskas mātes, studentes, meitas, mīlošas un rūpīgas sievas, kas sagatavo mīļākās omletes vīram un apčubina katru, kas tuvs. Kas ir tik sasodīti rūpīgas kolēģes, kas nekad neaizmirst piezvanīt tuvai draudzenei, kas lasa un pilnveido savu inteliģenci komplektā ar vārdu krājumu, ko izmantot gan dusmās noberot kādu spēcīgu teikumu, gan skaistu operu aprakstot, kā tas nākas, ka šādas sievietes var justies kā pēdējās neveiksminieces dienās, kad apēdušas kaut ko „ne tā”?
Kad līdzsvars izslīdējis cauri pirkstiem straujāk nekā smiltis Majoru pludmalē gozējoties tveicīgā augusta pievakarē. Kad visciešākā apņemšanās būt te un tagad, būt perfektam, tādam, kas ēd tikai, kad ir izsalcis un saglabā iekšējo mieru, kas savā pamatīgumā cīnās ar KungFu pandas varoni, kad tas viss cieš gluži vienkārši cilvēcīgu krahu. Kā tas viss nākas, un kas ir mūsu patiesās vērtības? Vai tajos brīžos esības skala nav tā kā mazliet aizlipusi ar greiziem filtriem?
Tik ierasts ceļš var reizēm būt sevis kritizēšana, vainošana un neuzticība. Bet cik labi, ja saproti – Tava dzīve ir plaša un droša taka. Nē, tas ir visplatākais ceļš, kur nav nepareiza soļa. Un pat, ja esi izgājis no līdzsvara šā vai tā, Tu vari atgriezties. Pateici kaut ko, ko nedomā – Tu vari atvainoties.
Apēdi par daudz, Tu vari sev piedot un nosūtīt mīlestību. Rūpes. Nevis jaunus ierobežojumus – kas liks atkal pārēsties.
Ieelpa un izelpa. Ir jauna diena. Jauna diena, lai pieņemtu savu cilvēcību. Miers un siltums atkal ir šeit. Var pasmaidīt un atlaist dusmas, niekus, vainas. Cik labi tomēr, ka spējam šo emociju gammu izdzīvot.
Tas ir kaut kas, ko nemāca diētas. Būt sev draugam. Tandēmā ar sevi. Vai zini kā tas ir?