Mana pirmā reize nebija izcila. Tas bija marts, divdesmitais ar kaut ko datums. Tur nebija maģiskas pirmdienas vai kā cita. Sporta kreklu iegādājos humpalās. Pirmkārt, man nebija daudz naudas. Otrkārt, tolaik humpalas bija modē. Krekls bija zaļš un milzīgs. It kā zināju, ka apģērbs nav būtisks, taču tas bija mans pārliecības garants un toreiz pārliecību deva tas, ka neviens neredzēs manu vēderu, piemēram. Vispār tā bija liela lieta. Fakts, ka Es atrados sporta zālē. Tas bija apmēram 2011./2012. gads. Tātad, pirms teju 12 gadiem! Es varēju to atļauties, biju saņēmusi skolas stipendiju. Divdesmit eiro.
Pirmā reize, kad apmeklēju sporta klubu bija pilates ar lielo bumbu. Man noteikti būtu vajadzējis tur palikt vēl mēnesi vai trīs, bet es aizgāju uz vienu lēno nodarbību, lai pēc tam sāktu sevis izdzīšanas maratonu. Tiesa, es iemīlēju aerobiku. Pēc katras reize teju cerēju, ka jau būšu zaudējusi svaru. Devos uz pirmo aerobikas nodarbību un tas, kas mani pārsteidza, vai pareizāk, darīja raizes, bija – cik visas apkārtējās sievietes bija slaidas. Nevienai nebija liekā svara.
Atgriežoties mājās, ar brāli stāvējām pie tvaika nosūcēja un sarunājāmies. Iespējams, dzērām alu. Labi. Visticamāk dzērām alu. Daloties savās bažās par to, ka apkārtējās sievietes ir tik slaidas, viņš palūkojās uz mani, izpūta dūmus no cigaretes : “Ļoti labi. Paliec tur. Agri vai vēlu, tu būsi viena no viņām.” Nesapratu loģiku, jo mana bija vienkāršāka – ņemt kājas pār pleciem un atrast
“piemērotāku” vietu, kur apkārt negozēsies tik daudz slaidu būtņu. Nav patīkama sajūta būt sporta zālē, kad apkārt visi šķiet slaidāki. Vēl labāk, atlikt sportu uz citu sezonu. Ar šodienas acīm zinu – neesmu bijusi vienīgā. Man bija pasniedzēja, kas negāja vingrot, jo kautrējās no “fit meitenēm.”
“Fake it, till make it. Mācies no viņām,” brālis noteica, nodzēsa cigareti un mēs sākām vārīt makaronus un iedzērām vēl pa aliņam. Pēc daudziem gadiem es pārliecinājos par vides spēku dažādās situācijās, un arvien zinu – tā patiesi ir taisnība. Mūs iespaido cilvēki mums apkārt, un mēs varam daudz apgūt tikai vērojot. Ja ir kas tāds, ko vēlies izprast, pieņemt sev, uzzināt, tev nepieciešams atrasties tādu cilvēku lokā.
Tā vietā, lai domātu par ēdienu, domā, kāds cilvēks esi un vēlies būt.
Uzturies tādā kompānijā. Izturies tā, līdz patiešām tam tici.
Vide patiesi mūs iespaido, taču ar šo visu man tikai gribās teikt – patiesībā sporta zālē cilvēki priecājas viens par otru. Neviens nerāda ar pirkstiem, ja kaut ko nemācēsi vai neesi kā bilde. Galvenais ir sākt, mācīties, vērot, apgūt.
Mana pirmā reize sporta klubā bija grūta, tāpat kā turpmākās pirmās reizes un vilšanās. Viena no tām bija, kad uzzināju, ka uzturs ir visa atslēga. Bija pagājis mēnesis, mēs jau atkal dzērām alu un es jautāju: “Klau, vai ēšana jāmaina?” un padzēros no kakliņa. Brālis neatrāva skatienu no televīzijas un teica: “Protams.” Lieki teikt, ka biju nikna. Mēnesis zālē un neviens nevarēja man to pateikt? Pēc tam es iekalu galvā visu. It visu, kas bija jāzina par ēdienu, katru gramu, es piegāju ar enciklopēdisku rūpību, un tad nezināju, ka reiz visgrūtāk būs tieši atbrīvoties no šīm zināšanām. Bet tad sākās mans ceļš pretim jaunai sev.
Sporta zāle mainīja ne tikai manu ķermeni, bet visvairāk manu garu. Es sāku saņemt labākus vērtējumus skolā, es gan šuvu diplomdarbu, gan izbrīvēju laiku sportam. Es sāku par sevi rūpēties un ieguvu pašapziņu. Iespējams, tas vēlāk palīdzēja atbrīvoties no toksiskām attiecībām. Sports maina ne tikai mūsu ķermeni. Tas maina mūsu iekšēju pārliecību. Par to es vienmēr būšu pateicīgai savai pirmajai stipendijai un sev, ka saņēmos un aizgāju uz sporta zāli.
Kopš tās reizes man vienmēr ir bijis aktīvs sporta zāles abonements, lielu daļu laika es pati esmu bijusi trenere (kopš 2014. gada). Esmu pieļāvusi neskaitāmas kļūdas, un tās visas mani virzīja pretim tam, kur esmu tagad.
Katra diena ir piemērota, lai sāktu vingrot. Pamēģini. Tas mainīs daudz vairāk nekā tavu ķermeni. Vai sāksi nākamo gadu ar sporta apņemšanos?